PAR MARIJA MUCENIECE-INDUSES RADOŠO DARBĪBU
"Marija Induss-Muceniece absolvējusi prof. Richarda Zariņa Grafikas meistardarbnīcu 1931. gadā ar diplomdarbu Pašportrets, bijusi Grafikas meistardarbnīcas vadītāja 1940./1941. gadā. (..)
Marija Induss-Muceniece dzimusi Rojas Jūrniekos kuģubūvētāja un kapteiņa Jāņa Mucenieka ģimenē. No deviņu gadu vecuma viņa mācās dažādās ģimnazijās Rīgā. Kad pirmajā mēģinājumā nekļūst par studenti Mākslas akadēmijā, tad laiku velti nezaudē, bet gadu apgūst zinības Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē. Arī vēlākos gados viņa aizvien tiekusies pēc jaunā, neizzinātā – mācījusies gan grāmatvedības, gan biškopības kursos, taču šķiet, ka līdztekus aroda apguvei pie mūsu grafikas tēva, sevišķu iespaidu uz viņas māksliniecisko rokrakstu atstājuši studiju gadi beļģu profesora Izidora Opsomera vadītajā Karalisk jā mākslas institūtā Antverpenē (1934–1937). Kā uzskata viņas laikabiedre gleznotāja Erna Geistaute, tad tieši no Beļģijas, Ei- ropas mūzejiem “... viņa no turienes pārveda ne tikai izslīpētu techniku, bet galvenais – atraisītas personības brīvu izteiksmes spēju, ko viņa cēla priekšā Rīgas publikai ar neredzētu drosmi un pašpārliecību.
Beļģijas posms mākslinieces dzīvē nozīmīgs arī tādēļ, ka 1937. gadā Antverpenes zviedru jūrnieku baznīciņā viņa salaulājas ar gleznotāju Jāni Indusu, vēlākos gados ģimenē piedzimst trīs bērni, no kuŗiem gan viens dēls Zviedrijas posmā iet traģiski bojā.
Mākslinieces iespējas un amplitūda ir ļoti plašas. Viņa strādājusi visos žanros – portrets (īpaši jāmin Jāņa Poruka, Alfrēda Kalniņa, Jāzepa Vītola, Raiņa iemūžinājumi), ainava, figurālās kom- pozicijas, grāmatu grafika, preses zīmējumi – un ļoti atšķirīgās technikās: oforts, akvatinta, lito- grafija, linogriezums, sausā adata, ogles zīmējumi, pastelis, akvarelis. Turklāt savas kompozicijas viņa darina uz liela izmēra pla- tēm, kas ir gan sarežģīti , gan fiziski grūti. Ja gribētu dažos vārdos izteikt Marijas Induss-Mucenieces mākslas būtību, tad, manuprāt, neviena sieviete Latvijas mākslā ar tādu dinamismu un spēku savos grafikas darbos nav risinājusi cilvēka cīņu ar stichiju. Tāpat cilvēka pretošanos un saplūsmi ar darbu, dabu, mīlestību. Marija Induss-Muceniece ir viena no tām latviešu mākslai piederīgajām, par kuŗas darbiem pozitīvas atsauksmes var lielā skaitā lasīt dažādu zemju preses slejās, turklāt viņas darbi atrodas gan Latvijas, Zviedrijas, Francijas, Dienvidafrikas, Beļģijas mūzeju krājumos, gan privātkollekcijās kā Eiropā, tā Kanadā, ASV un Austrālijā.
Grūti prognozēt, kā būtu spodrinājusies viņas meistarība un savijušās dzīves takas, ja pēc Baigā gada un kaŗa laika dzimtajās mājās viņa nebūtu devusies trimdā. Kā atceras Mariss Vētra grāmatā “Karaļa viesi”, tad 1944. gada rudenī Mucenieku divstāvu nams bijis cilvēku pārpilns, ļoti dau- dziem viņa palīdzējusi sagaidīt aizceļošanas brīdi, bet pati māksliniece – “...viņas lielais augums bij maigi salīcis pār trīs dienu vecu zīdainīti.” Kad laiva jau ir ceļā uz Zviedriju, sākas vētra, viss liekais jāmet pāri bortam, bet Marijai Induss-Muceniecei uz vienas rokas ir jaundzimušais bērniņš, otrā – rullis ar pašas darbiem. Protams, ka viņa šķiras no saviem garīgajiem bērniem. 1948. gadā šo drāmatisko epizodi māksliniece ataino vienā no populārākajiem darbiem Bēgļu laiva (linogriezums, 90x73, 8)."
Ingrīda Burāne. Pretošanās nenogurdinātā. Māksliniece Marija Induss-Muceniece.
https://www.latviesi.com/mediju-jaunumi/pretosanas...“Dziļi satrieca Marijas Induss-Mucenieces nāve. Nebiju ar viņu pēdējos desmit gadus tikusies, tikai apmainījusies dažām vēstulēm. Lai gan viņa bija speciālizējusies ārzemēs, trīsdesmit gadus dzīvojusi Zviedrijā, neatlaidīgi centusies iegūt mijiedarbību ar zviedru kollēgām, vairākkārt ilgu laiku uzturējusies Amerikā, viņai ienākot istabā, ikreiz jutu jūras šalkas, priežu smaržu, pirmatnēju spēku. Tagad no sienas manī raugās dažas viņas gleznas, it kā ar sudraba zīmuli zīmētas. Jūras ainavai neierobežots plašums, bet vistuvāk man mazs ogles zīmējums – spēcīga, bet izmocīta priede, kuŗai jāieaug kailās klintīs, tā cīnās, kā mēs visi pirmajos desmit gados esam cīnījušies par spītu auglīgas zemes trūkumam, izstiept zarus pretī saulei. Tas, kas mani viņas gleznās visvairāk saista, ir, ka viņas gleznās var tālu aizstaigāt.”
Zenta Mauriņa.
Laiks, 1975, 29. janvāris.