Alija Baumane

Dzimusi zemnieku ģimenē. Vecāki šķīrušies. Bijuši brāļi un māsa (mirusi 1902. gadā).
Īstajā vārdā Alvīne Baumane, kristīta kā Alvīne Henriete Elizabete Baumanis (Baumane). Dažādos avotos norādīts, ka dzimusi Talsu pagastā, arī Engurē.
Viltojusi informāciju par savu dzimšanu, norādot 1899. dzimšanas gadu. Dokumentu viltošana atklāta 1930. gadā, un par to Alijai Baumanei piespriesta sodanauda.
Lai neatklātos īstais vecums, par skolas gadiem sniegusi aptuvenas ziņas.
Mācījusies Lēdurgas draudzes skolā, kur izveidojusies draudzība ar vēlāko aktrisi Paulu Baltābolu.
1910: beigusi Viļa Olava komercskolu Rīgā. Skolas laikā draudzējusies ar Paulu Baltābolu un Felicitu Ertneri.
1910.–11. gada ziemā: strādājusi par mājskolotāju Mogiļevas guberņā.
Atgriezusies Rīgā, dzīvojusi pie mātes.
1914.–20: dzīvojusi Pēterburgā. Strādājusi par ierēdni, pasniegusi privātstundas, lai nopelnītu naudu filoloģijas un filozofijas studijām. 1. pasaules kara dēļ studijas bijušas nesistemātiskas. Filozofijas pulciņa sanāksmēs viņa redz un dzird Aleksandra Bloka un Adreja Belija diskusijas.
1920: atgriezusies Rīgā, sākusi aktīvi publicēties, darboties žurnālistikā. Dzīvojusi kopā ar māti Edi Baumani, pēc kuras nāves 1927. gadā Alijas Baumanes materiālie apstākļi pasliktinās.
Mirusi 1941. gada 1. aprīlī ar krūts vēzi un apglabāta Meža kapos.

1913: pirmā publikācija – dzejolis "Miris vilns" žurnālā "Tagadne", Nr. 9, 1913.1.V.

STĀSTU KRĀJUMI1924: "Auļojošā pilsēta"1926: "Zemes medus"

GARSTĀSTS1935: "Lietaviete" 

DZEJA1939: "Dārzi un vakari" 

Manuskriptā palicis romāns "Maizes laiva", kas pazudis.

PAR ALIJAS BAUMANES DZEJU UN PROZU"Alija Baumane ir savos pārdzīvojumos, ir savā dzejas izteiksmē ir daudz oriģinālāka par Austru Dāli. Ja pie visām še jau pieminētām dzejniecēm visstiprāki ir attīstīta ārēja redzēšana – tad Alijas Baumanes skatiens pastāvīgi vērsts uz viņas dvēseli un prātu, un lietām, kuŗas tur norisinās. Tāpēc viņas pantiem nav uzspiests plastikas zīmogs, bet viņi ietīti ļoti siltu jūtu miglājā. Dažreiz viņas dzeja nav baudāma sentimentalitātes dēļ, bet bieži stiprs pārdzīvojums to aizskalo un viņā rodas tā oriģinalitāte, lēna, pilna zemes smaržas, kas redzams viņas gaŗākā dzejojumā par Ģilu. Bet viņa ir pārāk svārstīga un raksta maz, lai varētu pilnīgi noteikt viņas dzejas nākošo virzienu, bet disciplinētā sievišķība ir tā, kas viņu tuvina tam virzienam, kura priekšstāve ir Anna Brigadere."
Virza Edvarts. Laikmeta dokumenti. Rīga: Zemnieka domas, 1930, 72. lpp.

"Alija Baumane parādījās kā apdāvināta dzejniece ar kvēlu apgarotību, emocionāli satraukta. Viņas dzejiskā būtībā ietilpst romantisms, primitīvi jutekliskais un arī moderni satrauktais. Impresionistiska krāsainība viņā mainās ar kaislu iekāri, pirmbūtībai tuvo; modernās lielpilsētas trokšņos atskan aicinājums aiziet atpakaļ pie mūžīgās dabas."

Ķelpe Jānis. Alija Baumane. Latviešu rakstniecības vēsture. 1. daļa. Rīga: 1939., 191.–193. lpp.

"Neraugoties uz savrupo vietu sava laika kultūras dzīvē, A. Baumanes ieguldījums latviešu modernisma literatūrā ir vērā ņemams. Ar interesantām psiholoģiskām niansēm rakstniece papildinājusi 20. gadu prozai raksturīgo sašķeltās dvēseles tēlojumu. Taču īpaši saistoši ir vizionārie (sirrēālistiskie) tēli, kuriem A. Baumane paver ceļu, apgūstot saskarsmē ar apkārtējo vidi radušos zemapziņas impulsu plūsmu. Nereti A. Baumanes dzejā un prozā pavīd tādu fenomenu atspulgs, kuri var interesēt kā 20. gadsimta beigu literatūrzinātni, tā filozofiju un psiholoģiju. Rakstniecei piemita oriģināls talants, bet haotiskais raksturs, disonanse ar laikmeta estētiskajām un ētiskajām prasībām, kā arī nespēja novērst mākslinieciskā līmeņa nevienmērību pat viena darba ietvaros neļāva viņai kļūt par izcilu parādību latviešu kultūrā."

Sekste, Inguna. Alija Baumane (1891–1941). Latviešu rakstnieku portreti. Tradicionālisti un modernisti. Rīga: Zinātne, 1996, 88. lpp.

"Stāstu krājumos "Auļojošā pilsēta" (1924), "Zemes medus" (1926) tēlota romantisku lauku jauniešu vilšanās pilsētas dzīves bezdvēseliskumā, skepse pret lietu kultu un laikmeta steigu, kā arī atainotas cilvēka izjūtu dīvainības un psihes slēptās īpašības. Garajā stāstā "Lietaviete" (1935) atsegta inteliģentas un emocionālas sievietes traģika revolūcijas gadu Krievijā. Krājumā "Dārzi un vakari" (1939) apkopoti divdesmit gados sarakstītie dzejoļi, tajā dominē sievietes erotisko dziņu droša un ekspresīva atklāsme, eksotisku reāliju un juteklisku emociju estetizācija, ar romantisku patosu caurstrāvots dabas vērojums. Baumanes lirikā impresionisma krāsainība vienota ar zemapziņas rosinātu tēlainību, kas radniecīga sirreālisma poētikas metaforikai. Metrikā – klasiskais pants blakus verlibra variācijām."

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

PAR STĀSTU KRĀJUMU "AUĻOJOŠĀ PILSĒTA" (A. GULBJA APGĀDS, 1924)
"Jaunās dzejnieces lirikā, blakus izjustām rindām, vēl daudz haosa un "aklās fantāzijas". Bet viņas proza pilnīgi reāli vienkārša, kaut arī vēl smaga, neveikla un neizstrādāta. Sevišķi stils Alijai Baumanei vēl rūpīgi izkopjams, jo savā pirmajā stāstu grāmatā viņa vēl svārstās starp Annas Brigaderes māksliniecisko prozu un dažu citu mūsu rakstnieču pļāpīgi paviršo feļetonismu."
Pēteris Ērmanis. Alija Baumane. Auļojošā pilsēta. Ritums, Nr.7 (01.09.1924)
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "DĀRZI UN VAKARI" (VALTERS UN RAPA, 1939)
"Pretēji jaunākā dzejā tik ļoti kultivētai intelektuālai attieksmei pret lietām un pārdzīvojumiem, Baumane tver pasauli emocionāli un intuitīvi, it kā sekodoma kāda sava dzejoļa pantam: "šī zeme sauc tik izlīt trīsās, nebūt aukstam". Subjektīvām izjūtām piestrāvoti ir arī viņas dzejoļi ar orientāliem motīviem, bet šajos tik daudzreiz apdzejotos tematos (Indija, Odaliskas, Kleopatra, Napoleona satikšanās u. c.) Baumane nekā jauna tomēr nespēj sniegt. Tāpat patriotiskās un filozofiskās dzejas žanrā nav viņas īstā vieta, un bez šiem dzejoļiem "Dārzi un vakari" nebūtu nenieka zaudējuši. Lielu orģinalitāti turpretim Baumane parāda dzejoļos, kas tēlo ārējās un cilvēka iekšējās pasaules saskaršanos dažādās pārdzīvojuma niansēs. Visaugstākā un tīrākā Baumanes lirika paceļas ciklā "Gil", kas satur 21 dzejoli. Būtu vērts tos izdot atsevišķi kādā miniatūrizdevumā, jo "Gil" cikls pieder vai pie paša labākā, ko sieviete devusi latviešu mīlestības lirikā. Izņemot dzejoļus 144. un 148. lpp., kas var likties nebaudāmi pārāk daudzo salikteņu dēļ, pārējie "Gil" cikla dzejoļi izceļas ar dziļu valodas spēku, vienkāršību un sirds siltumu, kas vietām sasniedz bībelisku izteiksmes konkrētību un cietumu (..) neviengabalainā dzejoļu kvalitātē ir raksturīga visai Baumanes grāmatai. Vai vesela trešdaļa no "Dārzu un vakaru" dzejām varēja mierīgi palikt atvilknē, grāmata būtu bijusi plānāka, bet nesalīdzināmi spilgtāka. (..) Baumanes pants ir satraukts, vārdīgs un nelabprāt iekļaujas metros. Nepavisam nebija vajadzīgs tā nopūlēties, lai sagrābstītu nenozīmīgas atskaņas un asonances, ja tās neraisās pašas puslīdz brīvi. Daudz dabīgāki un dzīvāki par atskaņotajiem ir Baumanes neatskaņotie panti. Garajās rindās, kādas Baumane iemīļojusi, atskaņai vairs nav nekādas nozīmes, un tā līdz nākošās vai aiznākošās rindas beigām ir jau sen aizmirsusies."
Veronika Strēlerte. Alija Baumane. Dārzi un vakari. Daugava, Nr.5 (01.05.1940)

author
poet

Alvīne Henriete Elizabete Baumanis

Lēdurgas draudzes skola
Lēdurga
Domājams, mācījusies Lēdurgas draudzes skolā.

1910
Rīgas pilsētas Viļa Olava komercskola
Aleksandra Čaka iela 26, Rīga
1910. gadā beigusi Viļa Olava komercskolu Rīgā.

1917–1920
Sanktpēterburga
Pēterburgā studējusi filoloģiju un filozofiju. Pirmā pasaules kara un revolūciju dēļ studijas nav bijušas sistemātiskas.

1910–1911
Mogiļevas apgabals
1910.–1911. gada ziemā dzīvojusi un strādājusi Mogiļevas guberņā (Baltkrievija), vēlāk atgriezusies Rīgā un dzīvojusi pie mātes.

1914–1920
Sanktpēterburga
Dzīvojusi Pēterburgā.

1920
Krišjāņa Barona iela 37, Rīga
Ilgus gadus Alija Baumane kopā ar māti dzīvojusi Krišjāņa Barona ielas 37. namā.

1910–1911
Mogiļevas apgabals
1910.–1911. gada ziemā strādājusi par mājskolotāju Mogiļevas guberņā (Baltkrievija).

1914–1920
Sanktpēterburga
Pēterburgā strādājusi par ierēdni, pasniegusi privātstundas, lai nopelnītu filozofijas un filoloģijas studijām.

06.04.1941
Rīgas Pirmie Meža kapi
Apbedīta plkst. 18.00 Meža kapos.