Anna Bormane

Dzimusi Vecgulbenes pagasta skrīvera Otto Bormaņa (1866–1938) un Ellas Bormanes (dz. Gailīte, 1872–1954) ģimenē. Annas Bormanes brālis bija inženieris-agronoms Pauls Bormanis (1893–1985), kurš pēc Pirmā pasaules kara izceļoja uz Franciju, no 1929. līdz 1940. gadam vadīja Parīzes Latviešu biedrību un ilgus gadus vadījis sēklu selekcijas staciju Francijā. A. Bormanes vecāmāte no mātes puses bija skolotāja un rakstniece Gaiduļu Paula (īstajā vārdā Paulīne Matilde Gailīte, 1848–1925), vecaistēvs – skolotājs, ērģelnieks un literāts Toms Gailītis-Gaidulis (1843–1917). Mātes māsa bija Latvijas Žēlsirdīgo māšu kustības vadītāja Marta Celmiņa (dz. Gailīte, 1880–1937), kura bija precējusies ar politiķi Hugo Celmiņu).

1899: Bormaņu ģimene pārcēlās dzīvot uz Pēterburgu, kur tēvs strādāja par ierēdni apdrošināšanas biedrībā “Krievija” (Страховое общество “Россия”) līdz tās likvidācijai 1919. gadā.

1921: atgriezusies Latvijā.

Vācu okupācijas laikā kopā ar vēl deviņiem ārsteim uz laiku arestēta par viltus apliecību izsniegšanu latviešiem, pasargājot tos no iesaukšanas vācu armijā vai darba dienestā.

1944: devusies bēgļu gaitās uz Vāciju. Strādājusi par ārsti Latvijas Sarkanā krusta karavīru aprūpes sekcijā Lībekā, aprūpējot internētos karavīrus.

1947: repatriējusies uz Latviju.

Anna Bormane plašāk zināma kā pirmā sieviete – zinātņu doktore, kura savu akadēmisko grādu ieguvusi Latvijā. Pirmā pasaules kara gados viņa, būdama 18 gadus veca, strādāja par žēlsirdīgo māsu Petrogradas pilsētas pārvaldes ķirurģiskajā lazaretē. 1934. gadā viņa Latvijas Universitātē aizstāvēja disertāciju par trofisko čūlu rašanos un ārstēšanu. Strādājusi par asistenti LU Medicīnas fakultātes Operatīvās ķirurģijas un reģionāras anatomijas katedrā, 30. gados ārste dažādās Rīgas pilsētas slimnīcās. Vācu okupācijas laikā kopā ar vēl deviņiem ārstiem uz laiku arestēta par viltus apliecību izsniegšanu latviešiem, pasargājot tos no iesaukšanas vācu armijā vai darba dienestā. 1944. gadā devusies bēgļu gaitās uz Vāciju. Strādājusi par ārsti Latvijas Sarkanā krusta karavīru aprūpes sekcijā Lībekā, aprūpējot internētos karavīrus. 1947. gadā repatriējās uz Latviju, kur strādāja Rīgas pilsētas 1. slimnīcā.

Publikācijas
1924: Mandeles vēža gadījums. Latvijas Ārstu Žurnāls. Nr. 8–9, 204.–209. lpp.

1926: Par pancreatitis acuta. Latvijas Ārstu Žurnāls. Nr. 5–6, 220–224. lpp.

1932: Anna Bormane. Klīniski un eksperimentāli novērojumi par trofisko čūlu etioloģiju, patoģenezi un terapiju [disertācijas sākotnējais variants]. Rīga: Latvijas Universitāte.

1934: Anna Bormane. Eksperimentāli pētījumi par trofiskām čūlām ekstremitātē pēc n. ischiadicus bojājuma [disertācija]. Rīga: Latvijas Universitāte.

Tulkotie darbi
1933: Alexander Guéniot. Māksla nodzīvot 100 gadus. Tulk. A. Bormane. Rīga: A. Gulbis.

PAR ĀRSTES PROFESIONĀLO DARBĪBU"Katru dienu, līdzīgi citiem atbildīgiem darbiniekiem Rīgas pilsētas valdē ierodas arī Dr. med. Anna Bormane. Varētu, varbūt, likties, ka še viņai kā ārstei pašvaldības iestādē nebūtu īstā vieta. Izrādās tomēr, ka viņas darba lauks cieši saistīts ar specialitāti. Anna Bormane ir revīzijas komisijas locekle un viņai padotas Rīgas pilsētas aizgādības un veselības valdes. Darbs norit nevien klusajā pilsētas valdes kabinetā, bet visvairāk izsekojot un pārraugot plašos aizgādības un veselības darbības aparātus. Visur viņa cenšas pieiet kā ārste. [..]“Mēdz dažreiz teik,” – saka Dr. med. Anna Bormane, - “ka sieviete nevar būt labs ārsts. Bet man jāatzīst, ka tieši sieviete-ārste var vistuvāk pieiet slimniekam, sevišķi sievietei, jo ārstam vajaga būt arī cilvēkam un psīchologam. Sievietes daudzos gadījumos ir garīgi stiprākas un izdara operācijas labi. Starp latvietēm ir daudzas labas chirurģes.”"
Deisons, R. Mūsu jaunās zinātnieces. Zeltene, 1935, Nr. 4, 7.–8. lpp.

PAR DARBĪBU LATVIJĀ STARPKARU POSMĀ"Atgriezusies Latvijā 1921. gadā, Anna Bormane te nobeidza jaundibinātās LU medicīnas fakultātes pēdējos kursus un kļuva par asistenti ķirurģijas klīnikā pie profesora Jēkaba Alkšņa. Viņas darba gaitas te savijās ar vēlāko profesoru P. Mucenieka un P. Stradiņa gaitām (pēdējo Bormane pašaizliedzīgi aizvietoja klīnikā viņa prombūtnes gados ASV un Anglijā). Auga ķirurga prasme un arī vēlēšanās problēmas pētīt mazliet dziļāk. To A. Bormane varēja darīt jaundibinātajā ķirurģijas propadeitiskajā klīnikā, ko pēc atgriešanās no ārzemēm un savas doktora disertācijas aizstāvēšanas sāka vadīt P. Stradiņš un kurp viņš aicināja arī savu darba kolēģi. Klīniskā un eksperimentālā darbā tapusi doktora disertācija par trofisko čūlu rašanos un ārstēšanas iespējām, kurā labi nomanāma Petrogradas ķirurgu un fiziologu skolu ideju ietekme.Disertācija bija gatava un nodrukāta grāmatas veidā (133 lappuses) jau 1932. gadā, taču viens no fakultātes oponentiem – profesors J. Alksnis – savu svētību nedeva, [..], vēlēja piestrādāt pie eksperimentiem ar dzīvniekiem. Bija zināma vilšanās, Anna Bormane aizgāja no klīnikas, sāka strādāt Rīgas pilsētas valdē par revidenti, viņas kontrolē tika nodotas Rīgas pilsētas aizgādības un veselības iestādes. Taču darba vadītājs P. Stradiņš uzstāja, lai disertāciju noved līdz galam, tā tika pārstrādāta un pārdrukāta [..], un 1934. gada nogalē, kā jau sacījām – to vainagoja triumfs. "Stradiņš, Jānis. Pirmā zinātņu doktore Latvijā. Dzimtenes Balss, 20.12.1984., 6. lpp.

Latviešu Karavīru Palīdzības pārvalde
1946. gadā ievēlēta Latviešu Karavīru Palīdzības pārvaldes valdē kā Latvijas Sarkanā krusta pārstāve.

–1914
Pēterburga
1914. gada pavasarī beigusi sieviešu ģimnāziju Petrogradā.

–1915
Petrogradas 5. vīriešu ģimnāzija
Sanktpēterburga
Nolikusi papildpārrbaudījumus vīriešu ģimnāzijas apmērā pie Petrogradas 5. vīriešu ģimnāzijas, kas deva tiesības iestāties augstākā izglītības iestādē.

1914–1914
Sanktpēterburga
1914. gada rudenī beigusi žēlsirdīgo māsu kursus Petrogradā.

1916–1919
Pēterpils sieviešu medicīnas institūts
Sanktpēterburga

1919–1920
Kyiv University
Kijiva
 Studējusi Kijivas Universitātes Medicīnas fakultātē.

1920–1921
Pēterpils sieviešu medicīnas institūts
Sanktpēterburga
Studijas nav pabeigusi, jo 1921. gadā atgriezās Latvijā.

1921–1923
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte
Rīga
Turpinājusi medicīnas studijas. 1923. gada rudens semestrī pabeigusi Medicīnas fakultātes pilnu kursu ar atzīmi “ļoti sekmīgi” un ieguvusi ārsta grādu.

1926–1926
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte
Rīga
 Nokārtojusi Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes doktoranta eksāmenus

20.12.1934–20.12.1934
University of Latvia
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Aizstāvējusi doktora disertāciju. Kļuvusi par pirmo sievieti zinātņu doktori Latvijā.

1914–1915
Petrogradas pilsētas pārvalde
Sanktpēterburga
Petrogradas pilsētas pārvaldes ķirurģiskā lazarete, žēlsirdīgā māsa

1922–1924
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte
Rīga
Medicīnas fakultātes Operatīvās ķirurģijas un reģionāras anatomijas katedra. Subasistente.

1924–1928
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte
Rīga
LU Medicīnas fakultātes Operatīvās ķirurģijas un reģionāras anatomijas katedra. Jaunākā asistente.

1928–1932
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte
Rīga
LU Medicīnas fakultātes Operatīvās ķirurģijas un reģionāras anatomijas katedra. Asistente

1932–1944
Rīga
Ārste dažādās Rīgas pilsētas slimnīcās.

1934–1937
Rīgas pilsētas Domes Revīzijas komiteja
Rīga
Rīgas pilsētas Domes Revīzijas komitejas locekle.

1937
Latvijas Aizsargu organizācija
Iecelta par Latvijas aizsargu organizācijas 5. aizsargu pulka aizsardžu ārsti.

1944–1947
Latvijas Sarkanais krusts
Lībeka
Latvijas Sarkanā krusta aprūpes sekcija Lībekā. Ārste

1947–1981
Rīgas pilsētas 1. slimnīca
Rīga
Rīgas pilsētas 1. slimnīca un poliklīnika. Ārste

1990
Rīgas Pirmie Meža kapi