Par dzejoļu krājumu "Ēnu rotaļas" (Vaiņags, 1921)"Tās nav drausmīgās pusnakts ēnas, kuru varā ir Austras Dāles dzeja. Tie ir drīzāk saulainas vasaras pusdienas ēnu plankumi, kas rotaļīgi kustas, saules stariem laužoties cauri sulotam lapu biezoknim. Laukā ir spilgta pusdienas saule, bet dzejniece nemīl viņas neaizklāta spilgtuma. Tā ir aizplīvurotu paēnu uzmeklējusi, kurā tīksmīgi izburt jūtu rotaļas no saules un ēnu ņirbīgiem krustojumiem. Šīs ēnu rotaļas ir intīma jūtu lirika, patiesa un nesamākslota, tāpēc Austras Dāles dzejoļu grāmata sniedz patīkamu veldzi dzejas cienītājiem. Dzejnieces tematiem nav tieša sakara ar reālo dzīvi, izņemot pēdējo īsāko grāmatas nodaļu "Aiz karogiem", kur atbalsojas latviešu cīņu laikmets par savu brīvību. Pirmajos trīs nodalījumos: "Ar Tevi", "Mūžība un mirkļi" un "Kristāla kāpes" – tie ir intīmi pārdzīvojumi un pārdomas. Viņi atklāj interesantu personību: vieglas ēnas ir harmoniski izlīdzinājušas pārāk spilgtas gaviles un pārāk tumšas mokas, kādas tās parasti sastop jūtu lirikā."
Paula Jēgere Freimane. Austra Dāle. Ēnu rotaļas. Ritums, Nr.2 (01.02.1922)
"Austras Dāles pirmā laika lirikai raksturīgs garīgums, klusas skumjas un tikpat kluss prieks. Sāpju bangainais dziļums un prieka skurbinošais lidojums tai svešs. Gars, dzīvi uzņemdams kā neatvairāmību, viegli aizslīd pāri traģiskiem momentiem, tomēr tiekdamies pēc lielākas skaidrības un patiesības. Daļa Dāles dzejoļu, kas rakstīti viņas literāriskas darbības pirmos gados, sakopota krājumā "Ēnu rotaļas" (1922). Dzejnieci jau pārveidojušos redzam turpmākā lirikas kopojumā "Dzīves dziesma" (1935). Te dominē mīla, kvēla aizrautība, intimitāte. Visām dzīves parādībām dzejniece pieskaras ar maigumu, visam pārsedz vieglu romantikas plīvuru. Viņa nav dzīves cīnītāja, skarbu vārdu sacītāja, tikai uzticams draugs vīrietim. (..) Tīra sievišķība, sievietes īstā uzdevuma pareiza izpratne, plaša izjūtu gamma, ietverta klusinātos toņos — tas viss Dāles liriku dara pievilcīgu. Skaisti ir vienkāršie, apgarotie dzejoļi "Mīlestība", "Mēs divi vien", "Saules", "Kristus atnākšana", "Bēthovens", "Altāris". Dāle savā būtībā ticētāja. Reizēm iegrimdama skumjās un vientulībā, viņa tomēr jauž, ka "sirds no nakts grib bēgt pret rītu"; diena tai liekas kā "zeltaini zaigojošs vīns". Dzejnieces vaigā mirdz apskaidrība un mīlestība. Šad tad tā pievēršas arī konkrētībai, piemēram, dzejoļos "Vecā māja", "Sējums" u.c., te tomēr neradot spēcīgākus priekšstatus. Maiga jūtu lirika ir un, liekas, arī paliks viņas stiprākā puse."
Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. R.: 1936, 127.–128. lpp.
"Dzejoļu krājumos "Ēnu rotaļas" (1922), "Dzīves dziesma" (1935), "Vēju vēstis" (1937), "Tāli gaisi"
(1944), "Sanoši strauti" (1970) pārsvarā ir tradicionālā ritmikā veidoti īsi četrrindu pantu dzejoļi – romantiska kamerstila lirika, kurā pasteļtoņos tēlotas viegli rezignētas mirkļa un mūžības izjūtas un dzidrs intīmais pārdzīvojums."
Jānis Andersons. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.