"Jauna sieva gaidīja pirmā bērna piedzimšanu, kad pirms apmērām 28 gadiem Rīgas jaunā teātrī izrādīja "Helgelandes varoņus". Torulfu tēloja Teodors Amtmanis, viņas vīrs. Amtmanis par lugu bija bezgala sajūsmā un sievai paziņoja: bērnu nosauksim ziemeļnieku varones vārdā, viņa būs mūsu Jordisa. Bērns izrādījās puisēns un nes Torulfa vārdu, bet pēc gada pusotra, viņam pasaulē sekoja māsiņa. Tā bija tik maza un sīciņa, ka māte pretojās: "Jordisa? Tik liels vārds tik mazam radījumam! Nē." Tā izvēlējās maigāko – Dagnija. Pagājuši gadi. Dagnija Amtmane tomēr kļuvusi Jordisa. Tur, uz Nacionālā teātra skatuves dēļiem, savā pirmā lielā lomā lugā, kuŗai viņai jāpateicas par savu vārdu. "Helgelandes varoņos" – lugā, kas meitu ne mazāk sajūsmo, kā kādreiz viņas tēvu. Dagnija Amtmane nepieder pie aktieriem, kas savu skatuvisko tēlojumu pamatā liek ikdienas domāšanu. Viņa dzīvo lomā. Viņa patiesi ir Jordisa, kamēr krīt priekškars un skatītāju kamols teātŗa priekšā izirst. "Skatuvisko prātu" – labi varētu atvietot ar apzīmējumu – simts, nē, vismaz simts divdesmit procentīgas skatuvnieku asinis. Tēvs – aktieris, vēlāk Jaunā teātra direktors, vēl vēlāk Maskavas Reālistiskā teātra mākslinieciskais vadītājs. Māte viņa ceļa biedre uz skatuves līdz pasaules kaŗa sākumam, vēlāk, ar bērniem palikusi viena dzimtenē, turpina aktrises darbu. Mātes māsa Tija Banga, tēva brālis Amtmanis-Briedis, krustmāte Lilija Štengele, brālis gan pavēlu atklājis, ka teātris saistošāks par kīno, bet pavasarī cer beigt aktieŗu skolu. Teātŗa atmosfēra no pašas bērnības – kā tā lai neietekmētu mazo meiteni Dagniju?" Kādēļ Dagnijai jāpārvēršas Jordisā? Mūsu Mājas Viesis, Nr. 1, 01.01.1938.