Ella Elīza Rītiņa

Dzimusi rokpeļņa, mākslas audēja, arī ugunsdzēsēju priekšnieka, juridiska padomnieka un citos sabiedriskos pasākumos iesaistītā Kārļa Jakobsona 12 bērnu (9 meitas, 3 dēli) ģimenē, no kuriem četri bērni mirst mazotnē. Seši no bērniem saviem spēkiem ieguvuši augstāko izglītību. Par skolotājām kļuvušas arī divas Ellas māsas, kuras augstāko izglītību ieguvušas Harkovā – Elizabete (Līziņa) Jakobsone (dzimusi 1888. gadā) ieguvusi ķīmijas skolotājas, Helene Jakobsone – ģeogrāfijas skolotājas diplomu, abas strādājušas par skolotājām Rīgas 3. vidusskolā.

1898. gadā Ella Elīza Jakobsone apprecējusies ar Indriķi Kristapu Rītiņu, kurš bijis aktīvs sabiedrisks darbinieks, vēlāk arī 1905. gada revolūcijas dalībnieks, Rīgas 4. vidusskolas direktors, skolotājs un literāts. Ellas un Indriķa Rītiņu ģimenē bija četri bērni.
Jaunākais dēls Juris (1913–1932) miris no plaušu slimības slimības 18 gadu vecumā 1932. gadā Davosā, Šveicē.
Vecākais dēls Andrejs (dzimis 1903. gadā) kritis Otrā pasaules karā Kurzemē. Pēc kara abas viņa sievas (pirmā – Benita un otrā – Ludmila) ar abām meitām (Andu un Maiju) dzīvoja attiecīgi Austrālijā un ASV.
Vecākā meita Aina Marta (1902–1949) – tulkotāja, rakstnieka Jāņa Plauda pirmā sieva, dzejnieka Egila Plauža un Baibas Plaudes māte.
Jaunākā meita Elīna Rūta (1908–2003). Precējusies ar Augustu Gulbi, dzīvoja Denverā, ASV. Elīnas Rūtas ģimenē piedzima Valda, Māra, Āris (Latvijā) un Andra (ASV).

Otrā pasaules kara laikā Ella Elīza Rītiņa kopā ar vīru devusies uz Vāciju, vēlāk emigrācijā uz ASV. Dzīvojusi pie meitas Elīnas Rūtas Gulbes un znota Denverā.

Pedagoģiskā darbība
Vēlējusies iestāties tikko atvērtajā Pēterburgas Sieviešu medicīnas institūtā, taču tas nav izdevies, jo tajā uzņemta tikai muižnieku kārta.
1900. gadā iestājusies Bernes universitātes Šveicē Medicīnas fakultātē, 1901. gadā pārgājusi uz Maskavas Augstāko sieviešu kursu dabaszinātņu nodaļu, kur 1904. gadā ieguva ģimnāzijas dabaszinību skolotājas diplomu un tā paša gada rudenī uzsāka darbu vairākās Rīgas mācību iestādēs.
Aktīvi piedalījusies Latvijas Skolotāju savienības darbā. Pirmajos skolotāju vasaras kursos 1909. gada jūnijā kopā ar Jāni Gresti vadījusi praktiskos darbus dabaszinībās. Lasījusi arī priekšlasījumus par dabaszinību mācīšanu, demonstrējusi eksperimentus.
Pirmā pasaules kara laikā Maskavā aktīvi piedalījusies Latviešu kultūras biroja darbā: kopā ar E. Ausmanu, N. Bahmanu, K. Dēķenu, R. Kleperu, R. Liepiņu, O. Nilsonu, F. Osi un I. Rītiņu sastādījusi Latvijas skolu programmu projektu dabas zinībās un ģeogrāfijā.
Raksti un tulkojumi1907: sastādījusi rokasgrāmatu pēc Šveices pedagoga E. Nīča parauga "Mūsu dabas pētnieku audzinātājiem", rokasgrāmatu praktiskiem darbiem dabas mācībās.
Kopā ar Indriķi Rītiņu no vācu valodas iztulkojusi O. Šmeiļa "Dabas stāstus" un B. Landsberga ekskursiju grāmatu "Mežos un ārēs". Rakstījusi arī pedagoģiskos žurnālos.
1909. gadā žurnālā "Izglītība" ievietots E. Rītiņas raksts "Dabas mācība skolā".
1926: "Vadonis skolēnu darbiem dabas mācībās vidusskolā. Pirmais posms:
zooloģija"

" [..] parādījās pirmās latviešu studentes, sievietes, kam bija neatvairāmas tieksmes izglītoties un strādāt garīgu darbu. Bieži vien, cīnīdamās ar sabiedrības aizspriedumiem, līdzekļu trūkumu un daudziem tehniskajiem šķēršļiem – Latvijā tolaik nebija universitātes, Krievijas augstskolās sievietes neuzņēma, Augstākie krievu sieviešu kursi tikko veidojās –, viņas devās svešumā: tā pirmās latvietes nonāca Šveices universitātēs. To starpā bija Ella Rītiņa, dzim. Jākobsone.
Annas Ķeniņas, viņas ģimnāzijas biedrenes, meiteņu skolā Rīgā, kur 20. g. s. pirmajos gados sāku strādāt skolotājas darbu, iepazinos ar Ellu Rītiņa kundzi, kas bija studijas beigusi Maskavā un toreiz jau ģimenes māte. Ķeniņu skolā, ko pārveidoja par ģimnāziju, arī krievu laikos valdīja neatkarīgs latvisks gars. Anna Ķeniņa, pati izcila sabiedriska darbiniece, aicināja par skolotājiem apzinīgus latviešus, kas arī audzēknes vadīja tādā pašā virzienā. Tur darbojās Saulietis, Vilis Olavs, Viktors Eglītis, Fallijs, Fricis Bārda u. c., un Ella Rītiņa viņu vidū ieņēma redzamu vietu. Skolnieces viņu mīlēja un cienīja. [..] Tāpat arī neatkarīgās Latvijas laikā, kad Rītiņa kundze strādāja Rīgas pilsētas I zēnu ģimnāzijā, kur viņa sākumā bija viena no nedaudzajām sievietēm skolotājām, viņa prata saistīt skolniekus ne vien ar interesantu vielu savā specialitātē – dabas zinātnēs, bet arī ar lielu pedagoģisku taktu un mierīgu priekšnesumu apvaldīt kara un boļševiku laiku satraukto zēnu prātus, un bijušie audzēkņi viņu silti atceras un piemin ar dziļu cienību.
Ilgajā darbības laikā Ella Rītiņa ir bijusi skolotāja, kas attaisno savu nosaukumu, un īsta audzinātāja, kas jaunatni vada ar savu paraugu. Ellas Rītiņas darbs nav ierobežojies tikai ar klasi, viņa ir piedalījusies skolotāju sabiedriskajā dzīvē, aizvien interesējoties, kā labāk nostādīt savu priekšmetu un audzināšanu. Viņa ir arī gādājusi par latviskajām dabas zinātņu mācības grāmatām. Kaut arī šis darbs ir liels un prasa visu cilvēku, Ella Rītiņa ir pratusi būt vairāk, viņa ir ideāli apvienojusi garīgu darbu ar ģimenes mātes uzdevumu, izaudzinādama četrus savus bērnus un kopā ar savu dzīves biedri Indriķi Rītiņu gādādama par tiem ar apgarotu mātes mīlestību."
Angelika Gailīte. Latvietes tikumi. Tēvzeme: Latvian Newspaper, Nr. 65, 31.08.1946, 5. lpp.

"E. Rītiņa ir veikusi atzīstamu darbu progresīvo dabaszinību mācīšanas metodikas ideju propagandā latviešu valodā un to ieviešanā, mācību programmu izstrādē un tam laikam progresīvu dabaszinātniska satura grāmatu tulkošanā no vācu valodas latviešu valodā. Tas nebija viegls darbs. Kā rāda tā laika posma publikāciju saturs par pedagoģiskiem tematiem, nereti rakstu autori – latvieši sastapās ar ignoranci un nesapratni. Atsevišķas publikācijas, arī grāmatas tika asi un nereti pat indīgi kritizētas. Jaunais ienāca ar grūtībām. [..]
Liela nozīme Ellas Rītiņas biogrāfijā bija studijām Bernes universitātē Šveicē. No turienes tika atvesta un latviskota E. Nīča grāmata "Mazo dabas pētnieku audzinātājiem". Sastādot dabaszinību mācību programmu latviešu tautskolām 1916. gadā, E. Rītiņa kopā ar citiem līdzautoriem izmantojusi vācu pedagogu F. Junges, B. Landsberga, O. Šmeila u. c. metodiskās idejas.
Mums ir jābūt lepniem, ka starp akadēmiski izglītotām latvietēm XX gs. sākumā bija Ella Rītiņa."
Eleonora Terēzija Vaivode. Dabaszinību skolotāja Ella Rītiņa. Laikmets un personība, 3. Rīga: Raka, 225.–226. lpp.

"Savā pasniedzamajā priekšmetā viņa bija autoritāte un pārzināja to pilnīgi, ko mēs drīz vien nojautām. To pasniegt Latvijas brīvvalsts sākuma gados nebija viegli, jo skolas grāmatu latviešu valodā dabas zinībās vēl nebija. Lai gan mēs visi spējām lasīt un saprast krievu valodu – jo pirmos dzīves gadus vēl mācījāmies arī krieviski - krievu valodas dabas zinību grāmatu skolotāja nelietoja. Cik atceros, viņa nekādas pašrocīgas piezīmes pastāvīgi nelietoja, bet runāja brīvi un sakarīgi no galvas, vajadzības gadījumā teikto ilustrējot ar zīmējumu uz tāfeles. Labākai uztverei dažreiz lietoja tabulas ar augu un dzīvnieku attēliem. Mēs svarīgāko centāmies pierakstīt un atcerēties. Ja, uzdoto atprasot, viņai radās iespaids, ka nav saprasts, skolotāja teikto papildināja vai pat stundu atkārtoja, mierīgi un bez uztraukuma, nevienu skolēnu ne-
vainojot. Tā ir reta īpašība, kas sastopama tikai pie nedaudziem pedagogiem. [..] Viņai ienākot klasē, mēs visi rātni sēdējām savos solos, un neatceros arī kādus disciplīnas pārkāpumus viņas stundu laikā. Viņa ieradās klasē ar vieglu smaidu un ar tādu klasi atstāja. Tā Rītiņa ar savām zināšanām un pedagoģisko taktu mācēja uzturēt klasē ne vien labu disciplīnu, bet ieguva vispārēju cieņu kā mūsu klasē, tā visā skolā. Ella Rītiņa bija pret visiem vienlīdz laipna un taisnīga, ar lielu pienākuma apziņu un darba prieku. Viņa neuzskatīja, ka mācāmie priekšmeti būtu tik svarīgi, lai skolēni uzdoto iekaltu galvā. Viņa pārrunāja un atkārtoja, ļāva jautāt un debatēt, līdz visi saprata. Galvenais, kas audzēkņus valdzināja, bija viņas mierīgā runa, iecietība un taisnīgums."
Ēvalds Palde par savu skolotāju Ellu Rītiņu rakstu krājumā Rīgas pilsētas 1. ģimnāzija. Bijušo audzēkņu Zviedrijā izdevums. Citēts pēc: Eleonora Terēzija Vaivode. Dabaszinību skolotāja Ella Rītiņa. Laikmets un personība, 3. Rīga: Raka, 194. lpp.

Ella Elīza Jakobsone

Mācījusies Dobeles ķestera Francmaņa skolā.

1896
Jelgavas sieviešu ģimnāzija
Pasta iela, Jelgava
1896. gadā beigusi Jelgavas sieviešu ģimnāziju ar mājskolotājas tiesībām.

1900–1901
Bernes Universitāte
Hochschulstrasse 6, Bern
1900. gadā iestājusies Bernes universitātes (Šveice) Medicīnas fakultātē.

1901–1904
Maskavas Augstākie sieviešu kursi
Maskava
1901. gadā ar Almas Kažokas-Klaustiņas palīdzību iekļuvusi Maskavas Augstāko sieviešu kursu dabaszinību nodaļas otrajā kursā. 1904. gadā E. Rītiņa ieguva ģimnāzijas dabaszinību skolotājas diplomu.

1917
Tartu
1917. gadā piedalījusies latviešu skolotāju kongresā Tērbatā.

1896–1897
Šlokenbekas muiža
Pēc ģimnāzijas beigšanas vienu gadu strādāja par mājskolotāju Slokenbekā pie barona Reka.

1897
Jonatāna biedrības skola
Mārtiņa iela, Rīga
1897. gada rudenī uzsākusi darbu Jonatāna biedrības skolā Rīgā, ko tobrīd vadīja pārzinis Indriķis Rītiņš.

1904
Ata Ķeniņa reālskola zēniem
Tērbatas iela 15/17, Rīga
1904. gada rudenī E. Rītiņa ar izcilām sekmēm uzsāka darbu vairākās Rīgas mācību iestādēs: A. Rūmanes-Ķeniņas, M. Lerches meiteņu skolā, A. Ķēniņa reālskolā un dažos kursos.

1904
Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzija
Tērbatas iela 15/17, Rīga
1904. gada rudenī E. Rītiņa ar izcilām sekmēm uzsāka darbu vairākās Rīgas mācību iestādēs: A. Rūmanes-Ķeniņas, M. Lerches meiteņu skolā, A. Ķēniņa reālskolā un dažos kursos.

1915–1918
Maskava
Maskavā strādājusi latviešu bēgļu skolā, kā arī no Rīgas evakuētajā M. Lārinas-Lerches ģimnāzijā un skolotāju sabiedrības komercskolā.

1918
Valmieras sieviešu ģimnāzija
Rīgas iela 42, Valmiera
1918. gadā Ella Rītiņa atgriezās no Maskavas un strādāja Valmieras sieviešu ģimnāzijā.

1919–1936
Rīga City 1st Gymnasium
Raiņa bulvāris 8, Rīga
No 1919. gada rudens līdz aiziešanai pensijā 1936. gadā skolotāja Rīgas 1. ģimnāzijā.

1915–1918
Maskava
Pirmā pasaules kara laikā Rītiņu ģimene dzīvoja Maskavā.

1944
Hānava
1944. gadā dodas bēgļu gaitās, nokļūstot Hanavas nometnē Vācijā.1945. gada vasarā bija nonākusi Sirksdorfas nometnē (Holšteinā pie Neištates), kur neilgu laiku kopā ar Indriķi Rītiņu bija skolotāji un audzinātāji tur dzīvojošajiem latviešu bērniem.

1949
Detroita
No 1949. gada dzīvo ASV, sākotnēji Detroitā, vēlāk Denverā.

25.11.1962
Raiņa kapi
No ASV uz dzimteni nosūtītā pelnu urna ar skolotāja Indriķa Rītiņa un Ellas Elīzas Rītiņas pelniem apglabāta Raiņa kapos.