Emīlija Krišjāne

Dzimusi zemnieka ģimenē. Tēvs Jēkabs Krišjānis, Vecpiebalgas audējs un bijušais Ata Kronvalda skolnieks.
1905: piedalījusies revolūcijā.
1908-15: strādājusi par mājskolotāju Rīgā, darbojusies legālajās strādnieku kultūras biedrībās ("Sēkla", "Jaunā sēkla" un citās), lasot tur priekšlasījumus. 
1910: apprecas ar LSD biedru, studentu Mihailu Siščikovu no Tartu, kurš Rīgas Politehniskajā institūtā studē inženierzinātnes, vēlāk iegūst inženiera diplomu. Kopā ar viņu Krišjāne darbojas arī Rīgas krievu strādnieku kultūras biedrībās. 
1912: uzņemta LSD partijā, Aleksandra vārtu rajona pulciņā "Pudiķi", kur bieži lasa referātus par aktuāliem politikas jautājumiem.
1915: kopā ar vīru aizbrauc uz Maskavu, kur evakuēto Rīgas un Liepājas strādnieku vidū kopā ar vīru izvērš pretkara aģitāciju,
Tiek izsūtīti no Maskavas. Sākumā Krišjāne nometināta Tveras guberņā, tad patvaļīgi aizbrauc uz Bogorodsku pie vīra, kas tur dabūjis inženiera vietu, beidzot nelegāli ierodas Maskavā un sāk strādāt partijas pagrīdes tipogrāfijā. 
1917: kopā ar vīru pārcēlusies uz Tartu. Darbojusies Tartu progresīvās inteliģences pulciņā, kur regulāri krievu valodā notiek lekcijas un pārrunas par visdažādākajiem jautājumiem. Krišjāne lasa referātus par Raini, u.c. literatūras jautājumiem.
Pēc Andreja Upīša aicinājuma viņa kļūst par žurnāla "Domas" līdzstrādnieci, kur publicēts lielāks skaits viņas literāro darbu. 
Avots: Upītis, Jānis. Emīliju Krišjāni pieminot. Literatūra un Māksla, Nr. 47, 23.11.1968.

1905: pirmā publikācija – stāsts "Pavasarī" laikraksta "Mājas Viesis" literārajā pielikumā (28.09-5.10).
1907: luga "Zvejnieku cilts" uzvesta teātrī (grāmatā 1909. gadā).

Mūža beigās aizsāka, bet nepabeidza romānu par igauņu revolucionārās kustības darbinieku A. Heidemani.

PAR EMĪLIJAS KRIŠJĀNES PROZU
"Ļoti agri viņā pamostas rakstnieces talants un, kad 1905. gada rudenī "Mājas Viesa" literārajā pielikumā parādās viņas pirmie trīs stāsti, jaunajai autorei pat vēl nav pilnu 17 gadu! Šī laikraksta redakcijā viņa iepazīstas ar vairākiem ievērojamiem rakstniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem, kuri cenšas visādā veidā palīdzēt. Vēl sirmā vecumā rakstniece atceras ka J. Jansons-Brauns viņu toreiz gan pazobojis: esot domājis, ka stāsta "Pavasaris" autors kāds vecs prātnieks, provinces skolotājs (šis stāsts kāda pārpratuma dēļ iespiests ar parakstu: "No Emīla Krišjāņa"). Tomēr asais kritiķis mudinājis viņu mācīties no Čehova, lai stāsti iznāktu koncentrēti, skaidri, reālistiski. J. Asars dod padomu: daudz lasīt un mācīties – stilu no Flobēra, psiholoģiskās tēlošanas māku no Dostojevska un Tolstoja. Kad Asars 1907. gadā rediģē žurnālu "Rīts", viņš iespiež tajā Krišjānes stāstu "Noziedznieks". Krišjāne tiecas risināt sociālas problēmas sava laika dzīvē. Kad 1907. gadā Andrejs Upīts kā pirmais kopumā novērtē Krišjānes stāstus, viņš tos gan atzīst par iesācējas darbiem, kuros tomēr izpaužas "sabiedriska tendence", un secina: "Ar atzinību jāmin Emīlijas Krišjān nopietnība, kas to ved arvienu pie svarīgākiem jautājumiem."

Upītis, Jānis. Emīliju Krišjāni pieminot. Literatūra un Māksla, Nr.47 (23.11.1968)

governess
public employee
writer

Helēna Siščikova, Krišjānis

Skujene Primary School
Skujene

Skujenes draudzes skola
Skujene

1907
Rīga
Mācījusies ģimnāzijas sagatavošanas kursos.

1908–1917
Rīga
Mājskolotāja

1917–1968
Tartu