"Pēc kara Marija Porniece te, Ventspilī, bija galvenā daktere. Lai ko vajadzēja, visi meklēja Pornieci. Viņa bija plaša spektra ārste, labi saprata gan bērnu slimības, gan sieviešu kaites, gan tuberkulozi. [..] Viņa bija trūcīgo ļaužu ārste, pie cilvēkiem klāt ar sirdi un dvēseli. Viņas mājās pie galda allaž sēdēja dažādi "audžubērni". Trūcīgajiem viņa bieži deva naudu zālēm un visādi pabalstīja... [..] Marija Porniece pirmā Ventspilī un viena no pirmajām Latvijas provincē 1932. gadā sāka plaušu tuberkulozes slimnieku ārstēšanu ar pneimotoraksa metodi, aparātu pārvedusi no Vīnes. Andreja Pornieka mātes attieksme pret tuberkulozi bija aktīvi karojoša. "Baltās puķes" dienās viņa kopā ar citiem entuziastiem vāca brīvprātīgus ziedojumus tuberkulozes slimnieku ārstēšanai, bet 1927. gadā, nodibinot Ventspilī tuberkulozes apkarošanas biedrības nodaļu, kopā ar Paulu Kundziņu un Krišu Viļumsonu lika oficiālus pamatus cīņai ar šo slimību."
Ludmila Sakne. Par ābolu. Veselība, Nr. 3, 01.03.1982, 7. lpp.
"Ārstes Marijas Pornieces šūpulis bija kārts Talsu apriņķī, netālu no pašiem Talsiem, Laucienes Runču mājās. Tur viņas tēvs bija mežsargs. Rocība nebija liela, un tomēr tēvs savu meitu sūtīja tālākās skolās, sieviešu ģimnāzijā Ventspilī, pēc kuras nobeigšanas ceļš aizvijās uz Pēterpili, jo Rīgā universitātes toreiz nebija. Tur viņa līdzīgi daudziem citiem latviešu mazturīgajiem jauniešiem, cīnīdamās ar trūkumu, studēja medicīnu. Ieguvusi ārstes tiesības, viņa jau Latvijas patstāvības pirmajos gados uzsāka praksi Ventspilī, jo arī viņas vīrs, inženieris Andrejs Pornieks, bija ventspilnieks.
Ar savu silto sirdi, lielo labsirdību, līdzjūtību un dziļo sirsnību, ar laipno atsaucību un izpalīdzību – diena vai nakts – jaunā ārste iemanto lielu popularitāti, sabiedrības uzticību un mīlestību. Pati uzaugusi trūcīgos apstākļos, viņa gaiši izprot mazturīgo ļaužu dzīvi, kur katrai naudas zīmei liela vērtība, un tāpēc – kas gan zinās pasacīt, cik daudz recepšu un arī zāļu tika izsniegts tikai par paldies, neprasot un negaidot arī to!
Ja kādam nebija iespējas par pilsētas slimnīcu samaksāt, tam atradās kaktiņš, kopšana un ārsniecības palīdzība ārstes pašas mājās, Saules ielā 4. Cik daudz reižu viņa neuzņēma savās mājās un neaprūpēja mazos bērnus, kam mātes, vientuļnieces, bija saslimušas un uz laiku bija jāievieto slimnīcā, un tā viņas jau tā lielā ģimene (trīs dēli, viena meita un divas audžu meitas) bieži vien kļuva labu tiesu lielāka. Nekad netika skaitīti kumosi un par tiem uzstādīti rēķini.
Savā darbā viņa bija ne tikai ārste, bet arī sieviete – māte, kas dziļi izprata pacientu psichiskos pārdzīvojumus.
Marija Porniece, cita starpā, daudz gadu bija Ventspils pilsētas pamatskolu skolēnu ārste, kaut gan šī nodarbība materiāli nekādu lielu guvumu nedeva."
Pelēkais Akmens. Ventspils ārste aizsaulē. Latvija Amerikā, Nr. 41, 21.05.1958, 2. lpp.