Žurnāls "Mājas Viesa Mēnešraksts" (1895–1905)

Žurnāls. Iznāca reizi mēnesī. No 1896. gada apakštituls – Ilustrēts literārisks un zinātnisks žurnāls, no 1899. gada Nr. 12 (decembris) uz katra numura vāka arī otrs apakštituls – Mājas Viesa Mēnešraksts priekš literatūras, mākslas un zinātnes. Izdevējs – Arnolds Platess.

10.1895–06.1900 Pēteris Zālīte
07.1900–08.1900 Atbildīgā redaktora vietā Gustavs Beldavs un Kārlis Balodis
09.1900–12.1905 Pēteris Zālīte

Kārlis Balodis – Ekonomikas nodaļas vadītājs (1895–1902)
Teodors Zeiferts – Literatūras un kritikas nodaļas vadītājs (1895–1900)
Jēkabs Vāgners – Lauksaimniecības nodaļas vadītājs (1896–1905)
Rūdolfs Blaumanis – Satīras nodaļas vadītājs (1898. gada jūlijs–1901. gada marts)

"Mājas Viesa Mēnešraksta" prospektā (1895) vēstīts, ka žurnālā darbosies "daiļrakstniecība: Aspazija, Rūdolfs Blaumanis, Andrejs Pumpurs, A. Deglavs, Poruku Jānis, Sudraba Edžus, Zeltmatis, P. Šmits, Zvārguļu Edvards, Līgotņu Jēkabs u. d. z.; zinātniskā nodaļa: J. Alksnis, Dr. phil. K. Balodis (vadīs tautas saimniecisko un statistisko nodaļu), Dr. K. Barons, Dr. med. G. Beldavs (līdz ar Alksni piepalīdzēs sijāt ārstnieciskos rakstus), ģimnāzijas skolotājs Cand. phil. M. Bruņenieks, veterinārārsts P. Dreimanis, Cand. jur. J. Kalācis, Dr. P. Kalniņš, skolotājs J. Kriškāns, skolotājs Ed. Mednis (vadīs pedagoģisko nodaļu), inženierķīmiķis P. Meņģeļis (sijas uz ķīmiju un tehniku attiecošos rakstus), Dr. med. R. Liepiņš, Teodors [Zeiferts] (vadīs literāriski-kritisko nodaļu), P. Šmits (vadīs valodniecisko nodaļu), advokāts A. Zumbergs, advokāts K. Valters, zemkopis J. Vāgners (vadīs zemkopības nodaļu), poručiks A. Vinters, Vizulis un daudz citi. Vairāki (kā, piem., A. Pumpurs, Dr. K. Balodis, R. Blaumanis u. c.) strādās vispāri tikai "Mājas Viesa Mēnešrakstā" un "Mājas Viesī"".

Zālīts [Zālīte], P. "Mājas Viesa Mēnešraksts". Prospekts. Rīga: A. Platess, 1895. 2. lpp.

10.1895–11.1899 Hermīne Zālīte
12.1899–12.1905 Janis Rozentāls

Redakcijas un ekspedīcijas adrese: Ernesta Platesa grāmatu un bilžu drukātava pie Pētera baznīcas, Rīga, Vidzemes guberņa

Ernesta Platesa spiestuve pie Pēterbaznīcas, Rīga, Vidzemes guberņa

Līdz 1905. gada oktobrim (Nr. 10) – Rīgas cenzūras atļauja

""Mājas Viesa Mēnešraksta" programma: 1) Populāri zinātniski raksti pamācoša satura iz dažādiem zinātņu arodiem, kā, piemēram: par lauksaimniecību, ģeogrāfiju (zemju apraksti), pedagoģiju (bērnu audzināšanu), rakstniecību, vēsturi, tautas saimniecību un dabas zinātnēm. 2) Romāni, noveles, stāsti un dzejoļi, tiklab oriģināli, ka arī tulkojumi. 3) Zīmējumi – ilustrācijas rakstu paskaidrošanai. 4) Sludinājumi.

"Mājas Viesa Mēnešraksts" vienmēr cītīgi sekos laika garam, stingri ievēros tautas vajadzības, tiesības, attīstību, raudzīs pasniegt tik tādus rakstus un stāstus (sevišķi oriģinālus), kas veicina patstāvīgu domu darbību, gara gaismu, tautas vispārēju labklājību un stāv arvien uz tagadnes zinātņu un rakstniecības augsta stāvokļa.

Cenzdamies to aizsniegt, negribam nekad vienpusīgi zvērēt uz kādiem zināmiem principiem un acis aizdarīt pretējiem uzskatiem un parādībām, bet lūkot vispusīgi izpētīt mūsu sadzīves ļaunumu un nebūšanu saknes, uzrādīt un gaismā celt arī to labu, kas līdz šim panākts, apzinīgi tālāk strādāt, palīdzēt celt īstu cilvēcības, labklājības un gaismas ēku, attīstīt tikumības un daiļuma jūtas, veicināt zinātņu izplatīšanos; nevis bez apdoma un jēgas nopostīt tagadnes ēku, bet rādīt kā to var košāku un daiļāku uzcelt. Nākotnē un nevis pagātnē cilvēces zelta laiki! Tāpēc mums jārauga attīstīt, viss pastāvīgi attīstīt un veicināt šo laiku tuvošanos. Tik mūžīgā visu lietu attīstības veicināšanā vienīgais pareizais ceļš labāku laiku aizsniegšanai un nevis pagātnes vaj tagadnes principu – nepierādītu domu un fantāziju nekritiska pieņemšana. Uz cilvēces ideāliem aizrādīdami, arvien sevišķi ievērosim reālismu, kā visas dzīves tiešamības pamatu. Maz pamazām mums jālūko atrast ceļi un līdzekļi, kā reāla dzīve varētu tuvināties īstiem ideāliem augstumiem, no kuriem cilvēce vēl tagad tālu. Lai to varētu sasniegt, tad mums allaž jātura acis vaļā priekš katras mūsu laiku parādības. Nevis lielīties ar to, ka esam jau brīnum tāļu tikuši, bet nopietni un kritiski strādāt, darboties un pēc patiesības dzīties! To mēs turam par ikviena pienākumu. Tikai uz patiesības pamatiem dibinoties mēs varam cerēt izlobīt un atšķirt to derīgo, uz ko jāliek svars nākamības attīstībā.

"Mājas Viesa Mēnešraksts" arī turēs augstu tautību, pārrunās un pētīs mūsu tautas grūtumus un bēdas, lūkos, kur tas vien iespēs, palīdzēt ar derīgiem padomiem, skubinās uz krietniem darbiem un uzņēmumiem, bet pie tam nekad nepiemirsīs, ka mūsu augstais gala mērķis ir tomēr vispārēja cilvēces attīstība, kuras dēļ jāapklust visām šķelšanām, jātuvinās tautām un jāaprobežo un jānoslāpē šaursirdīgais egoisms. No tautības pie skaidras tīras cilvēcības!"

Zālīts [Zālīte], P. "Mājas Viesa Mēnešraksts". Prospekts. Rīga: A. Platess, 1895. 1.–2. lpp.

1895. Nr. 1 (cenzūras atļauja 23. okt.)–Nr. 3 (cenzūras atļauja 5. dec.)
1896–1905 – 12 numuri gadā

1899 Pie Nr. 12 – "Kara lauks Dienvidus Āfrikā [Karte]". 1 lp.

1895–1897
10.1895–12.1895: "Mājas Viesa" abonementiem – 50 kap., ar piesūtīšanu – 60 kap.
10.1895–12.1895: 70 kap., ar piesūtīšanu – 80 kap.
Gada abonements – 2,60 rbļ., ar piesūtīšanu – 3 rbļ.
"Mājas Viesa" un "Mājas Viesa Mēnešraksta" gada abonements – 3,60 rbļ., ar piesūtīšanu – 5 rbļ.
Viena žurnāla numura cena 30 kap.

1898–1905
Gada abonements – 2,60 rbļ., ar piesūtīšanu – 3 rbļ.; pusgada abonements – 1,40 rbļ., ar piesūtīšanu – 1,60 rbļ.
"Mājas Viesa" un "Mājas Viesa Mēnešraksta" gada abonements – 3,85 rbļ., ar piesūtīšanu – 5 rbļ.; pusgada abonements – 2 rbļ., ar piesūtīšanu – 2,80 rbļ.

"Viņš dibināts desmit gadus vēlāk [nekā žurnāls "Austrums"]. Pa to laiku bija latvieši visādās skolās mācījušies, un jau dažs no viņiem vienā un otrā arodā sasniedzis, kas vispārīgi sasniedzams. Bija starp latviešiem radusies laba tiesa zinātnes vīru, kam nevajadzēja paļauties uz to, ko citi saka, bet kas paši varēja pārliecināties. Sava daļa no šiem vīriem ir sapulcināta ar "Mājas Viesa Mēnešrakstu". Tiem še dota brīva roka. Še atrodam savu tiesu zinātnisku rakstu, kas ir patstāvīgi darbi. Tomēr "M. V. Mēnešraksts" pasniedz arī labu tiesu plašākai, mazāk mācītai publikai piemērotus rakstus, ko tomēr lietpratēji apstrādājuši. Tūliņ no pirmajām "Mēnešraksta" burtnīcām redzams, ka zinātne būs viņa lolojums un nevis zinātne, kas pie mūsu šaurajām būšanām saistās, bet kam ir vispār cilvēciska interese. Vēl paliek jautājums, kas iznāks no stāstu nodaļas. Līdz šim tur oriģinālu bijis labi daudz, bet nekas krietns no tiem nav. Un ja nu vēl Vinters solās mūs aplaimot saviem "skatiem iz dzīves" vaj katru mēnesi, tad tīri vaj lūgtin jālūdzas, lai mūs jel cik necik vairāk piežēlo ar oriģināliem. Tulkojumu tur bijis visai maz. Kāpēc? Pasaule tagad tik varen bagāta ar tādiem ražojumiem. Vaj nevar uz šiem pilnajiem apcirkņiem iedabūt ceļu? Varbūt, ka tad kāds no mūsu rakstniekiem ieskatās, kā stāsti jāraksta."

[Teodors Zeiferts]. Mūsu laikrakstu virzieni. Rīga: A. fon Grothuss, 1896. 31.–32. lpp.

"1895. gadā iznāk "Mājas Viesa Mēnešraksts", ilustrēts žurnāls zinātnei, mākslai un literatūrai, kura izdevējs ir Dr. phil. Arnolds Plāte, redaktors: Dr. phil. P. Zālīte. Redaktoram, pateicoties humānajam izdevējam, bija pilnīgi brīvas rokas un viņš varēja, tik cik to atļāva toreizējie cenzūras apstākļi, pilnīgi svabadi rīkoties, piekopt un veicināt zinātni, mākslu un literatūru. [..]
1905. gada beigās "Mājas Viesis" un "Mājas Viesa Mēnešraksts" apstājās un aiz politiskiem iemesliem, 1906. gadā vairs neiznāca..."

[Pēteris Zālīte]. Prof. Dr. phil. Pētera Zālītes dzīve un darbi. Pašbiogrāfija. Rīga: Autora izd., 1937. 63.–64. lpp.

""Mēnešrakstam" Hermīne zīmē vāka bildi, kuru viņa pati aprakstā šā: "Uz dažu cien. lasītāju pieprasījumu par "Mēnešraksta" vāka bildes nozīmi, aizrādām, ka lielajā sievietē attēlota gudrības dieviete, bruņotā Pallada-Atēna ar gaismu izstarojošu nektāra trauku. Aiz bruņotās Atēnas tālumā redzami lauru koki un krāšņa pils kā turības un labklājības simbols (nozīme). Pie Palladas-Atēnas kājām (kā tas pie Palladas-Atēnas parasts zīmēt) atrodas pūce kā gudrības un gaismas simbols, tādi mākslas un zinātnes simboli (nozīmes), kā palete (daiļkrāsošanai vajadzīgi daikti), lira (mūzika), zemes lode un grāmatas. Pallada=Atēna stāv upes krasta malā un, turēdama rokā gaismu izstarojošu nektāra trauku, it kā mājtin māj un aicina tautas apģērbā tērpušos un ar lauru (brīvības) vainadziņu galvā izrotājušos latvju Zeltenīti (personificētu Latviju, latviešu tautu), lai tā atstāj tumšās pagātnes klintis un tuvojas gaismai un labklājībai, zinātnei un mākslai. Un, lūk, brīvības vaiņagu izrotājusies latvju Zeltenīte (latvju tauta, Latvija) klausa gaismas dievei un iz tumšajām klintīm pa marmora pakāpenēm – no iesākuma vēl tā kā domīgi tuvojas Palladas-Atēnai – no tumsības pie gaismas un labklājības."

Pēteris Zālīte. Ko liela latviete mums stāsta vai Hermīnes Zālītes (dzim. Balode) dzīve, darbi, raksturojums. Rīga: Autora izd., 1937. 31.–32. lpp.

"No jūsu prospekta par 1899. gada "Mēnešrakstu" redzu, kādu attēlu mudžekli jūs tam esat paredzējuši. Tur juku jukām kopā ir vislabākais un arī visdrausmīgākie krāmi. Jā, ko tad tauta no tā var ieskatīt par labu vai sliktu, ja jūs visus apcērpat pēc vienas šnites. Kā viņi lai izprot, ja jūs viņai vedat priekšā arābu ērzeli un sagrabējušu [ebreju] kraķi un abus slavējat par visskaistākajiem sugas zirgiem. Jūs ar saviem attēliem jau bieži vien esat kļuvuši smieklīgi, tad Dieva dēļ neturpiniet to arvien no jauna. Kāpēc negribat reproducēt neko no Valtera vai Purvīša? [..] Neesiet taču skopuļi un netaupiet pāris kapeikas, ko tas jums izmaksātu vairāk, un sagatavojiet kaut cik pieklājīgu programmu – ņemiet, ja arī ne labākos modernos māksliniekus, ko jums ik brīdi kāds var pārmest, tad vismaz pazīstamākos klasiķus, tad jums būs mazāk iespēju kļūdīties."

[Jaņa Rozentāla vēstule Rūdolfam Blaumanim. Pēterburgā 1898. gada 28. decembrī (1899. gada 9. janvārī)]. Pujāte, I., Putniņa-Niedra, A. Dzīves palete. Jaņa Rozentāla sarakste. Rīga: Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja izdevniecība “PILS”, 1997. 156. lpp.

"Jau iepriekšējā (1899. g.) vasarā nejauši mūsmājās bija ienests kaimiņa Sikšņa pasts: avīzes un viena burtnīca līdz tam neredzēta žurnāla "Mājas Viesa Mēnešraksts". Lielā ziņkārē atvēru vāku. Tomēr nekas sevišķs. Pirmais raksts nevis stāsts, bet tāds dīvains teātra gabals dzejoļos "Nātans Gudrais". Un tās bildes gan uz sevišķām lapām, bet pelēkas; pirmā "Mūžīgais miers jeb Svētlaimības Sala" tīri nekas, bet otrā "Karš" nepatīkama: tāds liels vīrs uz liela zirga jāj pār mirušiem cilvēkiem. Drīzāk lapu apkārt! Arī no teksta bildēm diez' kā nebija. Tāds jocīgs žurnāls. Bet rudenī tēvs, māte un es kādu svētdienu aizbraucām ciemā otrā pagastā Sieru mājās. Tur nu es redzēju veselus divus "Mājas Viesa Mēnešraksta" gada gājumus, tekošo un pagājušo. Mans uzskats mainījās. Ak, kas te bija par jaukām bildēm, daudzas turklāt krāsainas! Un arī teksts bija tāds, kas varēja ieinteresēt. Visu rudeni un ziemu manas domas un sapņi vijās ap "Mēnešrakstiem", līdz nākošā (1900) pavasarī māte apsolīja, ja būšot labs, tad tante aizbraukšot uz Sieri un palūgšot Sieru mammai vai jaunkundzei priekš manis tos "Mēnešrakstus". Vai nu biju tik labs, nezinu, bet "Mēnešraksti" vienā dienā tā ap vasaras svētkiem mājās gan!
Nu man bija skatīties un lasīt visu garo vasaru (rudenī vēlu "Mēnešrakstus" aizveda atpakaļ). [..]
.. bet "Mēnešrakstā" viss tāds augstāks, svētdienišķāks. "Austrums" – tā tāda paskraidīšanās pa dārzu vai aploku, bet "Mēnešraksts" kā izbraukums ciemā vai uz Smilteni. Tas tā līdzībā runājot. Un vienu laiku es sāku "Austrumu" gandrīz vai nicināt. Bet tas pārgāja.
Lasīju arī "Mēnešrakstā" to, kas tur iespiests. Daži līdzstrādnieki tie paši, kas "Austrumā": Sudrabu Edžus, Zeiboltu Jēkabs. Bet citi tādi nedzirdēti: Blaumanis, Poruku Jānis, Rainis. Jā, Rainis. Ko tas nozīmē? Kādēļ ne Reinis, kā Kaudzīte, no kura ģīmetnes "Baltijas Vēstneša" jubilejas grāmatā man reiz bija bail? Noslēpumaina persona likās arī pats redaktors Dr. P. Zālītis, par kuru gan māte nez’ kur bija uzzinājusi, ka tas esot drusku pārspīlēts: kā satiekot kādu grāvraci, vai citu lauku veci, tūliņ tam stāstot par augstām lietām, par Homēru, vai Kanta filozofiju.
Jā, "Mēnešrakstā" viss bija savādāki un smalkāki. Arī mājniekiem viņš bija tīri pievilcīgs. Lienīti interesēja "Purva bridējs", jo muižas dzīve viņai labi pazīstama. Māte vienvakar visiem lasīja priekšā "Nāves ēnu". Es lasīju Ļermontova "Mūsu laiku varoni" (Lejas-Krūmiņa tulkojums) un Poruka "Rīgu" un man palika žēl kā Pečorina, tā Roberta Landena. Likās, ka tie cilvēki cieš paši un moka citus, nemaz to negribot, bet netiku gudrs, par ko tas tā. Bija ari baigas un tumšas lietas "Mēnešrakstā": Turgeņeva stāsts "Murgi", ko ne par ko nevarēju izlasīt, pa daļai arī Flamariona romāns "Pasaules gals" (tas tomēr ļoti interesants), bet par visām lietām Rozentāla glezna "Nāve". Ak, šī slaikā, baltā, ļaunā sieva! Un visdrausmīgākais te tas, ka māte neredz, kas tur noliecas un skūpsta viņas bērniņam pieri! Ja viņa varētu to redzēt, kā viņa kliegtu, kā viņa šausmās tad kliegtu!”

Pēteris Ērmanis. Atmiņu vija. Viena cilvēka bērnība un pirmsjaunība sešpadsmit tēlojumos. Rīga: A. Gulbis, 1935. 132.–133. lpp.

"1895. g. Zālītes redakcijā sāka iznākt "Mājas Viesa Mēnešraksts", kas pastāvēja līdz 1905. g. Šai žurnālā visskaidrāk dokumentēts dinamiskais eiropizācijas process, kāds latviešu literatūrā risinājās kopš 90-to gadu vidus. Te iespiesti Raiņa klasiskie klasiķu tulkojumi – Gētes "Fausts" (1897), Puškina "Boriss Godunovs", Ļermontova "Daimons" u. c, kam pievienojās Sudrabu Edžus sniegtie poļu episkās un dramatiskās dzejas paraugi (Mickevičs, Slovackis). Oriģinālrakstniecībā Zālīte visvairāk atbalstīja Poruku, un "Mājas Viesa Mēnešrakstā" pirmiespiedumā parādījās tādi prozas darbi kā "Sirdsšķīsti ļaudis", "Kauja pie Knipskas", "Asaras", "Romas atjaunotāji", "Faķīrs", dzejoļi "Pie loga ziemas naktī", "Biķeris miroņu salā", "Teici to stundu, to brīdi" u. d. c. Tāpat te publicēta Blaumaņa novele "Nāves ēnā", Aspazijas luga "Zeltīte", Plūdoņa poēma "Atraitnes dēls". Pienācīga vieta žurnālā bija humanitārām zinātnēm, mazāk redaktors ievēroja literatūras kritiku un rakstus par sabiedriskiem jautājumiem. Ar savu literāro daļu "Mājas Viesa Mēnešraksts" pārspēja visus agrākos un vēlākos latviešu žurnālus, un blakus tam varēja stāties tikai "Daugava" Latvijas neatkarības laikā.

Andrejs Johansons. Latviešu literatūra. 3. grām.: K. Veidenbaums–Fallijs. Stokholma: Trīs Zvaigznes, 1954. 172. lpp.

"Jau tehniskā ziņā vien "Mājas Viesa Mēnešraksts" atšķīrās no līdzšinējiem izdevumiem. P. Zālīša dzīvesbiedre tika speciāli sūtīta uz Vāciju iepazīties ar klišeju izgatavošanas tehniku, tādēļ arī ilustratīvais materiāls mēnešrakstā labas kvalitātes.
P. Zālīte paaugstina "Mājas Viesa Mēnešraksta" literārās daļas māksliniecisko līmeni, piesaistot latviešu labākos rakstniekus. Savu rediģēto izdevumu redakcijas sastāvu viņš papildina ar tādām izcilām personībām kā Aspazija (kas kļūst arī par P. Zālītes izdevuma tehnisko darbinieci), R. Blaumanis un T. Zeiferts.
P. Zālīte bija labs organizators, viņam no izdevēja Plātesa firmas izdevās pat panākt autoriem honorāru palielināšanu. Sevišķi liela nozīme mēnešraksta popularitātei bija nepārtraukta Raiņa līdzdalība. Lielie tulkojumi nodrošināja Rainim eksistenci Slobodskas trimdā. Aspazija sarakstē, kā arī, apciemojot Raini trimdā, stimulēja viņu tulkot lielus vācu un krievu klasiķu darbus. No redzamākiem Raiņa tulkojumiem minami: jau izmeklēšanas cietumā pārtulkotais J. V. Gētes "Fausts" un "Ifigēnija Tauridā", G. E. Lesinga "Nātans Gudrais", R. Hamerlinga "Amors un Psihe", M. Ļermontova "Dēmons". "Mājas Viesa Mēnešrakstā" kā "Fausta" tulkotāji atzīmēti divi – E. Rozenberga (Aspazija) un Rainis. Vēlāk gan Aspazija paziņoja, ka viņa ir tulkojusi tikai nelielu fragmentu un ka viss pārējais tulkojums pieder Rainim; pēc tam visur un vienmēr kā "Fausta" tulkotājs minēts tikai Rainis. Bez tam vēl "Mājas Viesa Mēnešrakstā" publicēti Raiņa dzejoļi un arī daži publicistiska rakstura darbi: apcerējumi "Aleksandrs Puškins" un "Francijas jaunākā literatūra". Ja bez Raiņa darbiem "Mājas Viesa Mēnešrakstā" nebūtu citu publikāciju, arī tad šis žurnāls izvirzītos latviešu žurnālistikas pirmajās rindās.
Raiņa "Fausta" tulkojums līdz šai dienai tiek uzskatīts par lielu novatorisku sasniegumu tā laika latviešu valodas attīstībā. Šī iemesla dēļ traģikomisks izklausās tracis, kas tika sacelts ap "Fausta" tulkojumu. "Baltijas Vēstnesis", kas visu laiku bija naidīgās attiecībās ar "Dienas Lapu", nemainīja savas attiecības pret šo avīzi arī tad, kad tā pārgāja P. Zālītes redakcijā, pie tam šis naids skāra arī abus pārējos P. Zālītes rediģētos izdevumus. Tāpēc nav brīnums, ka "Baltijas Vēstnesis" sacēla pret "Fausta" tulkojumu neglītu traci, kur tika lietotas pat līdz tam latviešu presē vēl nedzirdētas rupjības: "Fausta" tulkojums esot pieskaitāms pie "sēnalām" un pie "nelietīgiem" rakstiem. [..]
Taču patiesība drīz guva uzvaru, un "Fausta" tulkojuma apkarojumi mitējās, pat valodnieks K. Mīlenbahs bija spiests mainīt savus uzskatus. Pats par sevi saprotams, ka arī Aspazija visus tā laika rakstītos darbus publicēja "Mēnešrakstā". Starp regulāriem "Mēnešraksta" līdzstrādniekiem minami tā laika visievērojamākie latviešu rakstnieki: V. Plūdonis, J. Poruks, A. Deglavs. Ed. Treimanis-Zvārgulis, Sudrabu Edžus, J. Zeibolts, Ed. Zeibots, Zeltmatis, Doku Atis, Līgotņu Jēkabs, V. Eglītis. Nozīmīgus darbus "Mēnešrakstā" ievietoja arī redakcijas darbinieks R. Blaumanis – drāmu "Potivara nams", noveli "Nāves ēnā" u. c. Īpaša vieta P. Zālītes izdevumiem J. Poruka personības attīstībā. P. Zālīte ne vien publicēja J. Poruka darbus, bet arī daudz darīja, lai stimulētu viņu aktīvā radoša darbā, un vajadzības gadījumos sniedza materiālo atbalstu."

Arvīds Grigulis, Rihards Treijs. Latviešu žurnālistiskas vēsture no pirmsākumiem līdz Pirmajam pasaules karam. Rīga: Zvaigzne, 1992. 108.–110. lpp.

"1895. gadā "Austruma" tradīcijas ne tikai turpina, bet arī papildina, "eiropeizē" P. Zālītes vadītais "Mājas Viesa Mēnešraksts", kas propagandē un publicē ne tikai moderno Eiropas literatūru, ne tikai latviešu romantisko literatūru, bet arī iepriekšējo gadsimtu Eiropas kultūrlaikmetu nozīmīgākos darbus, piemēram, J. V. Gētes "Faustu", F. Šillera dzeju, krievu, franču, itāļu, angļu klasiķu darbus tulkojumos."

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. līdz 1905. gadam. No: Hausmanis, V. (zin. vad.). Latviešu literatūras vēsture. 1. sēj.: No rakstītā vārda sākumiem līdz 1918. gadam. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. 184., 186. lpp.

"Jau decembrī žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts" bija ievietots "izmēģinājumam" "Fausta" fragments Aspazijas un Raiņa tulkojumā. Tagad Gētes traģēdija tika publicēta turpinājumos katrā numurā. Rainis gaidīja kritiskas atsauksmes ar satraukumu un nepacietību. Viņš strādāja pie "Fausta" katru dienu. No 20 līdz 40 rindām bija katras dienas norma.
Tā sākās viņa regulārais literārais darbs, – tas turpināsies līdz nāvei."

Roalds Dobrovenskis. Rainis un viņa brāļi. Viena dzejnieka septiņas dzīves. Rīga: Karogs, 1999. 296. lpp.

"Pēc pašreizējām ziņām Janis Rozentāls preses grafikā debitēja 1899. gada nogalē ar "Mājas Viesa Mēnešraksta" vāka apdari, kurā historisma gaumē rotātam fraktūras rakstam bija likts jūgendstila intonācijās ieturēts visai trafarets alegorisks tēlojums."

Valdis Villerušs. Janis Rozentāls latviešu grāmatu mākslā. No: Brasliņa, A., Slava, L. Janis Rozentāls. Rīga: Neputns, 2017. 405. lpp.