Laikraksts "Dzimtenes Vēstnesis" (1907–1917)

Politisks, sabiedrisks un literārs dienas laikraksts. Priekštecis – laikraksts "Baltijas Vēstnesis". Iznāca darbdienās, ar 1915. gadu – katru dienu, ar 1915. gada septembri – darbdienās, ar 1916. gada martu (Nr. 61) – katru dienu, izņemot pirmdienas. Iznāca no 1907. gada 1. novembra līdz 1915. gada 30. septembrim Rīgā un no 1916. gada 2. janvāra līdz 1917. gada 31. maijam Pleskavā, kad tika pievienots Rīgā darbību atjaunojušajam laikrakstam "Baltijas Vēstnesis".

01.11.1907–07.04.1908 Augusts Krūms
08.04.1908–30.04.1908 pēc Augusta Krūma aiziešanas mūžībā redaktora vietā izdevējs Reinholds Nicmanis
01.05.1908–07.01.1910 Fridrihs Vitands
08.01.1910–01.08.1910 atbildīgā redaktora vietā Jēkabs Stumbergs
02.08.1910–31.05.1917 Matīss Ārons. No 1909. gada līdz 1914. gada februārim laikraksta virziena faktiskais noteicējs bija Arveds Bergs.

Matīss Ārons (1907–1917)
Juris Kalniņš (pseid. Prātkopis, 1907–1917)
Jānis Tomiņš (pseid. Riemelis) (1907–1917, no 1915. gada novembra līdz 1917. gadam strādāja literārā daļā)
Pauls Ašmanis (1907–1914. gada oktobris)
Mārtiņš Lapa (1907–1908. gada marts)
Līgotņu Jēkabs (1908. gada 15. aprīlis–1915. gada maijs – Mākslas, literatūras un kritikas nodaļas vadītājs
Jēkabs Stumbergs (1908. gada novembris–1914. gada februāris – Iekšzemes ziņu nod. vadītājs)
Nikolajs Šiliņš (1908–1917)
Kārlis Freinbergs (1909–1914. gada jūlijs)
Jūlijs Kornets (1909–1914)
Jānis Kriškāns (1910–1914. gads – Skolu un izglītības nodaļas vadītājs)
Konstantīns Hiršs (1910. gada pavasaris–1911. gada rudenis)
Hermanis Albats (1912–1915)
Kārlis Cers (1912–1914)
Kārlis Skalbe (1914–1915)
Jānis Akmens (1914–1917)
Teodors Lejas-Krūmiņš (1914. gadā – Literārās nodaļas vadītājs)
Arturs Bērziņš (1914. gada jūnijs – nodaļas vadītājs)
Eduards Vulfs (1914. gada decembris–1915)
Jānis Sproģis (1915)
Kārlis Jēkabsons (arī Jākobsons) (1915. gada novembris–1917. gads – strādāja Literārā daļā).

07.11.1907–17.11.1909 Reinholds Nicmanis, faktiskais izdevējs akciju sabiedrība "B. Dīriķis un biedri"

18.11.1909–31.05.1917 akciju sabiedrība "B. Dīriķis un biedri". Tās akcionāri – Arveds Bergs, Ringolds Kalnings, Ernests Kānelis, Fridrihs Vitands, vēlāk arī Kārlis Graudiņš, Konstantīns Pēkšēns, Jānis Sanders (arī Zanders).

01.11.1907–25.10.1909
Redakcija un kantoris – Todlebena bulvārī 2
Telefons 660
Ekspedīcija – Suvorova ielā 7
Telefons 3051

25.10.1909–05.11.1915
Redakcija un kantoris – Todlebena bulvārī 2
Kantora telefons 660
Redakcijas telefons 5282
Ekspedīcija – Suvorova ielā Nr. 7
Telefons 3051

No 1912. gada 11. janvāra telegrammu adrese: Vēstnesis Rīga

06.11.1915–31.05.1917
Redakcija, ekspedīcija un kantoris – Pētera-Pāvila ielā 10 (Pleskava)
Telefons 317
Telegrammu adrese: Vēstnesis Pleskavā

01.11.1907–05.11.1915 akciju sabiedrības "B. Dīriķis un biedri" spiestuvē, Rīgā
06.11.1915–31.05.1917 akciju sabiedrības “B. Dīriķis un biedri" spiestuvē, Pleskavā

No 1914. gada 28. jūlija (Nr. 170) – Rīgas cenzūras atļauja
No 1915. gada 10. septembra (Nr. 248) – iespiešanas atļauja (Rīgā)
No 1915. gada 6. novembra (Nr. 294) līdz 1917. gada 21. martam (Nr. 65) – iespiešanas atļauja (Pleskavā)

Darbu sākot

Darbu sākot, uzmācas vesels pulks svarīgu jautājumu, par kuriem vēlētumies dot paskaidrojumu saviem lasītājiem; bet paši lasītāji atzīs, ka tas nav iespejams vienā numurā, vēl mazāk vienā rakstā. Tādēļ aprobežosimies mēs šoreiz tikai ar visusvarīgāko.
Pagājušos gadu desmitos mūsu dzīvē spēlēja izšķiroši lomu tautības ideja. Pēc tās mērojām katru darbu, katru parādību, pat atsevišķas personas. Nevar liegt, ko taī laikā šad un tad bij manāma zināma šaursirdība, vienpusība, pat pārspīlējumi, caur ko cēlās dažiem ilgošanās pēc kādas citas idejas, kas varētu aptvert vēl plašākas ļaužu masas nekā tautības lieta. Daži pat domāja, ka tautības lieta novecojusi un pilnīgi atmetama. Dzīve tomēr sprieda citādi. 1905. g. notikumi gan satricināja valdības, baznīcas un skolas autoritāti, bet nespēja noārdīt tos tautiskos pamatus, uz kuriem mūsu dzīve bij dibināta pagājušos gadu desmitos. Mēs esam pārliecināti, ka tautiskie pamati arī turpmāk paliks diezgan stipri, lai uz tiem droši varētu dibināt jaunus kultūras darbus nākamībā.
Piegriežot vērīgu tagadnei, jāatzīst, ka tautības ideja daudziem tapusi vienaldzīgāka. Tai vietā visu prātus nodarbina politiski un sociāli jautājumi. Par tiem spriež vecs un jauns, lietpratējs un nezinātājs; bieži šie jautājumus izšķir vairāk pēc jūtām nekā pēc prāta. Politiskai dienas avīzei te atveras plašs darba lauks, kurā šodien stājas arī "Dzimtenes Vēstnesis". Mēs nepiekopsim nekādu jūtu politiku un necentīsimies modināt politiskas kaislības, kuras jau bez tam sasniegušas augstu pakāpienu. Mēs pieturēsimies pie reālas politikas un apgaismosim objektīvi nobriedušo reformu vajadzību.
Drīza nepieciešamo reformu ieviešana, kaut arī ne diezin cik pilnīgā veidā, mums būs svarīgākā lieta, nekā visu ideālākais likumu projekts, ja tā realizēšana nav iespējama paredzamā nākamībā. Mēs simpatizēsim tādēļ ar tādu Valsts Domi, kas nevis tērēs laiku ar tukšu frāžu kalšanu un trokšņošanu, bet bez kavēšanās ķersies pie likumu došanas darba. Esam pārliecināti, ka arī darba Dome neiztiks bez cīņas. Nu, lai cīņas ar, bet neizlaižot galveno mērķi no acīm, ka tā sapulcējusies ne vien dēļ cīņas vien, bet lai dotu jaunus likumus, uz kuriem Krievijas tautas ar nepacietību gaida.
Metot skatu nākotnē, jānāk pie pārliecības, ka sajūsmība priekš politiskiem jautājumiem tādā mērā, kā šim brīdim, nevarēs ilgi pastāvēt. Gribot negribot būs jāatzīst, ka mazās tautas, pat sabiedrojoties, nespēs darīt izšķirošo iespaidu uz lielo politiku tādā valstī kā Krievija. Vislabākā gadījumā mazajām tautām izdosies aizstāvēt savas kulturelās intereses. Esam tais uzskatos, ka mazajām tautām kultūras darbos būs labāki panākumi nekā politikā. Mēs nešaubāmies, ka latvieši nākamībā ķersies ar lielāku sparu nekā acumirklī par piemēru pie sava saimnieciskā stāvokļa uzlabošanas, kas, kaut gan labāks nekā dažā Iekškrievijas guberņā, tomēr nav vēl sasniedzis tādu pakāpi, kāda mums pienāktos pēc mūsu ģeogrāfiskā un tautas garīga attīstības stāvokļa. Mūsu izglītība, ar kuru dažu reizi mēdzam lepoties, neatrodas nebūt ideālos augstumos, sevišķi arodniecisku skolu ziņā sajūtams liels trūkums. Dēvē gan latviešus par zemkopju tautu, bet līdz šim, mums par lielu kaunu, vēl visiem mūsu jaunekļiem=zemkopjiem jāmeklē sava arodnieciskā izglītība ārpus dzimtenes robežām. Sevišķu vērību nāksies piegriezt mūsu mākslas izkopšanai. Mākslā mēs atradīsim gandarījumu par neveiksmi politikā; māksla ieliesies mūsu tautas individuālās īpašības; bet mākslu var sekmīgi piekopt tikai garīgi stipras un tikumiski veselas tautas. Dievam žēl, tagad bieži dzird sūdzamies par tikumības grimšanu starp latviešiem. Fakti ir nenoliedzami. Bet mēs domājam, ka mūsu tautas kodols vēl ir vesels; mēs ticam, ka mūsu tautā vēl mīt iekšķīgs spēks, tādēļ starp citiem jautājumiem "Dzimtenes Vēstnesis" izsvērs mākslas kopšanu un tikumības veicināšanu, jo mākslā un tikumībā tas ierauga latviešu spožo nākamību.

Redakcija

Dzimtenes Vēstnesis, 1907, Nr. 1, 1. (14.)nov., 5. lpp.

1907. Nr. 1 (1. nov.)–Nr. 49 (31. dec.)
1908. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 303 (31. dec.)
1909.–1911. gads – 302 numuri gadā
1910. gada 6. novembrī izdota "Dzimtenes Vēstneša" Speciāltelegramma [Par Ļ. Tolstoja nāvi], 1 lp.
1912. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 303 (31. dec.)
1913.–1914. gads – 301 numurs gadā
1913. gada 21. febr. izdotas "Dzimtenes Vēstneša" Speciāltelegrammas, 2 lpp.
1915. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 342 (31. dec.)
1916. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 301 (31. dec.)
1917. Nr. 1 (1. janv.)–Nr. 119 (31. maijs)

Laikrakstu "Dzimtenes Vēstnesis" sāka izdot aizliegtā laikraksta "Baltijas Vēstnesis" un tā pēcteču vietā. Kad 1917. gada 6. aprīlī atjaunoja laikrakstu "Baltijas Vēstnesis", izdevēji no 1917. gada 3. jūnija tam pievienoja laikrakstu "Dzimtenes Vēstnesis".

01.11.1907–18.02.1914
"Dzimtenes Vēstneša" Lit[erārais] pielikums. Iznāca darba dienās, redaktors Līgotņu Jēkabs. Turpmāk pašā laikrakstā bija literārā nodaļa "Dzimtenes Vēstneša" stāstu feļetons.

17.07.1914–01.08.1914
"Dzimtenes Vēstneša" Skrejlapa.
Kad sāka iznākt akciju sabiedrības "B. Dīriķis un biedri" izdotais laikraksts "Rīgas Ziņas", skrejlapu izdošanu pārtrauca.

19.01.1916–16.04.1916
"Dzimtene". Latviešu vispārīgās palīdzības biedrības "Dzimtenes" orgāns bēguļu vajadzībām. Iznāca 1–2 reizes mēnesī Petrogradā, iespiests Pleskavā, akciju sabiedrības "B. Dīriķis un biedri" spiestuvē. Redaktors Kārlis Rozītis.

1911 pie Nr. 297 – Vitols, J. Ziemassvētku nakts. A. Stērstes ģimenei. Vārdi J. Ermaņa. Rīga, 1911.3 lpp.
1912 pie Nr. 299 – Ziemassvētku nakts [dziesma].
1914
pie Nr. 179 – Eiropas kara karte. Rīga, 1914.] 1 lpp.
pie Nr. 297 – Straume, J. Мāmuliņ, neraudi! (Kara iesaukto varoņu piemiņai). Rīga, 1914. 3 Ipp.
1907.–1915. gadu daudziem numuriem pievienotas lapas ar kolumnas titulu – "Dzimtenes Vēstneša" pielikums; tie faktiski ir paplašināti numuri ar kārtējo laikraksta saturu.

1909 administratīvi sodīts redaktors Fridrihs Vitands ar 100 rbļ. (raksts par kāda nama Jelgavas šosejā antisanitāro stāvokli)

1911 Matīss Ārons ar 100 rbļ. vai 1 mēnesi aresta par ziņojumu "Rājiens centrālcietuma priekšniekam" (Nr. 264) un ar 300 rbļ. vai 2 mēnešiem aresta par А. Niedras stāstu "Pēteris Salna" (Nr. 297)

1915 Matīss Ārons ar 1000 rbļ. par kara cenzora svītrotā teksta nodrukāšanu

01.11.1907– 31.03.1916
Par 1 mēnesi – 50 kap., ar piegādi – 85 kap.
Par 1 gadu – 4,50 rbļ., ar piegādi – 6 rbļ.
Sludinājumu/reklāmas cena – 10 kap. par 1 laikraksta rindiņu (sīku rindiņu), 30 kap. par 1 laikraksta rindiņu 1. lappusē (priekšpusē). No 1908. gada 2.(15.) augusta: reklāmas daļā – 20 kap. No 1913. gada 2. (15.) janvāra: priekšpusē – 40 kap., reklāmas daļā – 30 kap., sludinājumu daļā – 10 kap. No 1913. gada 25. februāra (10. marta): priekšpusē – 40 kap., reklāmas daļā – 30 kap., sludinājumu daļā – 12 kap., vietu meklētājiem – 10 kap. 1913. gada 22. maijā (4. jūnijā) laikraksta titulā pārstāj publicēt reklāmas un sludinājumu cenas.
Numura cena – 5 kap. No 1914. gada 24. oktobra (6. novembra) – 3 kap. No 1915. gada 25. aprīļa (8. maija) – dzelzceļa stacijās 5 kap. No 1915. gada 5. (18.) novembra – 5 kap.

01.04.1916–30.07.1916
Par vienu mēnesi pa pastu – 1 rbļ., Rīgas un Pleskavas izdalāmās vietās – 70 kap., ārienes izdalāmās vietās – 75 kap., uz ārzemēm – 1,20 rbļ.
No 1. aprīļa līdz 31. decembrim pa pastu – 6,50 rbļ., Rīgas un Pleskavas izdalāmās vietās – 4,80 rbļ., ārienes izdalāmās vietās – 5,50 rbļ., uz ārzemēm – 9 rbļ.
Numura cena – 5 kap.

01.07.1916–31.05.1917
Par vienu mēnesi pa pastu – 1 rbļ., Rīgas un Pleskavas izdalāmās vietās – 70 kap., ārienes izdalāmās vietās – 75 kap.
Uz gadu pa pastu – 8 rbļ., Rīgas un Pleskavas izdalāmās vietās – 6 rbļ., ārienes izdalāmās vietās – 7 rbļ.
Numura cena – 5 kap. No 1917. gada 2. (15.) aprīļa – 6 kap.

"1910. g. 2. augustā uzņemdams plašā, lielā laikraksta "Dzimtenes Vēstneša" atbildīgā redaktora vietu (šī atbildība uz mani gulās līdz 1917. g. maijam), es pirmā numurā uzsvēru dienas laikraksta galvenos uzdevumus: "sniegt viegli saprotamus interesantus apcerējumus un paskaidrojumus gan par politiskiem un sabiedriskiem, gan mākslas un zinātnes jautājumiem," piemetinot tam visam kā galveno tendenci jeb kodolu: "jāaudzina tautā krietni tikumi, vīrestības gars, patiesības mīlestība un vispārības labuma cienīša un piekopšana." Pie šā tautas audzināšanas principa esmu pastāvīgi centies turēties visā savā avīžniecības darbā.
Nedaudz dienu pēc tam saņēmu no cienītā Smiltenes prāvesta K. Kundziņa mīļu apsveikumu un novēlējumu uzņemtā darbā: "Lasīdams Jūsu vārdu Dz. V. atbildīgā redaktora vietā un Jūsu pirmo ievadrakstu nopriecājos. Vēlētos, lai Jums labi izdotos! Lai vecais "Baltijas Vēstnesis" atkal staigātu tautas vienošanas ceļā un mūsu dzīves patiesīgā kultūras darbā. Un lai viņam allažiņ stāvētu acu priekšā, ka laikraksts ir un paliek tautas audzinātājs garīgā un laicīgā ziņā. Jūs paši jau esat tā laikmeta bērns, kur ticējām tādām mantām un strādājām. Un kur darbs nebij tīri veltīgs. [..]
Latviešu preses 100 gadu pastāvēšanas svinību laikā es ievaicājos: kādam īstenībā vajadzētu būt laikraksta redaktoram? pie tam reizē atbildēdams ar vācu žurnālista un kritiķa Jūlija Baba vārdiem, ko viņš izteica nekrologā par žurnāla "Das literarische Echo" ilggadējo redaktoru un vadītāju Ettingeru: "Rediģēt ir kārtot un vadīt, tur nevajaga kaislību, bet skaidrību, ne prieku uz karošanu, bet mierīgu garu, ne uguni, bet siltumu. Bet siltumu gan visādā ziņā! Ne avīžnieka indifirentu aukstumu, kam viss vienaldzīgs, ne neitrāla cilvēka kūtru mieru, bet smalka cilvēka dzīvu dalības ņemšanu, kam ir vairāk novērotāja ieņēmības, nekā ātras radīšanas kāres, un kam tomēr netrūkst nopietnības un kārtotājas darbības." Šīs domas turu par ievērojamām un tās labi sakrīt ar manu žurnālista darbību un attiecināmas gan uz literāra un sabiedriska, gan arī politiska laikraksta redaktoru.
Es pats kā redaktors esmu maz rakstījis par augsto politiku, turpretim pastāvīgi interesējies par skaidriem latviešu dzīves, literatūras un kultūras jautājumiem, tāpat par to, kas citās zemēs šai ziņā labs sasniegts, ko mēs varētu ņemt par paraugu, tāpat par to, lai manā avīzē speciālisti un citi krietni zinātāji daudz rakstītu. Par tādu mani reiz patēloja arī Veinbergs, kas mani labi pazina, jo viņa avīzē vairākus gadus biju strādājis.
Pašķirstot vairākus "Dzimtenes Vēstneša" gada gājumus, tur var uziet tiešām daudz interesantu ievērojamu rakstu gan par politiskiem un sabiedriskiem, gan mākslas un zinātnes jautājumiem, par kuriem uzsvēru savā programmā. Te sakopoti daudzi mūsu tālaika dažādu speciālistu raksti. Svarīgākie raksti, pēc tālaika avīžu paraduma, ir sevišķi gari un stiepjas bieži vien pa daudziem numuriem. Šāda garuma rakstus mūsu šolaiku dienas presē vairs nesastapsim. Tā mīl visu izteikt īsi, informācijas, lietas paziņojuma un īsa noskaidrojuma veidā, ne garos apcerējumos un iztirzājumos, ko atstāj ar dibinātu iemeslu žurnāliem."

Matīss Ārons. Manas dzīves atmiņu grāmata. Rīga: A. Gulbis, 1938. 134.–136. lpp.

"Pa tam manai avīzei pienāca laikmets, kad viņas līdzšinējo īpašnieku A. Bergu izstūma no avīzes administratora un pat līdzizdevēja lomas. Avīzes priekšgalā nostājās, sapērkot tās akcijas, agronoms J. Bisenieks ar saviem domu biedriem. Šai laikā, 1914. gadā, jaunie izdevēji aicināja arī J. Jankavu no Parīzes Rīgā redakcijā kā patstāvīgu redakcijas locekli. Uz savu galvu ņēmās avīzē ielikt savus rakstus arī veikaliskais administrators, bieži vien stipri asus un polemiskus, kas kaitēja avīzei. [..] ".."Dzimtenes Vēstnesis" savā laikā (manas vadības laikā) sasniedza ievērojamas sekmes izplatības ziņā, kad redakcijai bija brīvas rokas pēc savas idejas avīzi vadīt. Tā avīze izgāja 1913. g. beigās ikdienas 63.000 eksemplāros un sestdienām 68.000 eks., ziemsvētku numurs pat 75.000 eksemplāros. Tas bija rekords, kādu līdz tam vēl neviena cita latviešu avīze nebija sasniegusi. Bet tiklīdz izdevēji (J. Bisenieks ar saviem biedriem akcionāriem, kas bija izdevējos pārsvarā) sāka uzspiest redakcijai savu tendenci un pieņēma pēc savas gribas redakcijas darbiniekus, dodami tiem patstāvības pilnvaras — laikraksts sāka tūdaļ grimt. Tas piedzīvots arī pie citiem laikrakstiem, kur izdevēji gribējuši uzspiest avīzei savas partijas tendences. Gan tiem, kas ziedo naudu laikrakstu izdošanai, ir zināma tiesība, prasīt, lai viņu izdodamā laikrakstā taptu ievērotas viņu intereses, bet šīm interesēm gan arvienu jāsaskan ar vispārības un pieklājības prasībām, ja grib, lai vispārība tāda orgāna uzturēšanu ievēro un pabalsta."
Biseniekam bija plaša lielrūpnieka slava un daba, viņš gribēja saņemt savās rokās visu latviešu presi (viņš izdeva "Zemkopi", nodibināja blakus "Dz. Vēstnesim" kapeiku avīzi "Rīgas Ziņas", pārņēma arī "Latviešu Avīzes" savā īpašumā un tīkoja pārņemt savas ietekmes sfērā arī pārējos latviešu laikrakstus), lai tad ar to palīdzību vilktu lomu visā latviešu dzīvē un vadītu un ietekmētu pēc patikas savus nepārskatāmos veikalus, kas grozījās pa galvenai tiesai ap t. s. Latviešu Lauks. Ekonomisko sabiedrību un viņas bankām un citām iestādēm, kā arī ap namu iegūšanu un izmantošanu Rīgā, Jelgavā un citur. Viņa veikalu aizstāvēšanas metode bija vienkārša: sevi celt un pretiniekus, piem. Latviešu Lauksaimn. Centrālbiedrību, kas darbojās Vidzemē, nopelt."

Matīss Ārons. Manas dzīves atmiņu grāmata. Rīga: A. Gulbis, 1938. 145.–146. lpp.

"Iespaidīgs latvju liberālās pilsonības laikraksts, ar ļoti ievērojamu skaitu lasītāju, šai laikmetā ir "Dzimtenes Vēstnesis", kurš veicina latvju garīgos centienus, māca viņus tikt pie turības, lai tie varētu ieņemt sev pienācīgu vietu arī politiskajā dzīvē."

Jānis Bankavs. Latvju avīžniecība. No: Bīlmans, A. Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados. Rīga: Golts un Jurjans, 1928. 663. lpp.

"Ja šo rindiņu autors būtu kādas citas avīzes izdevējs vai līdzīpašnieks, tad varētu domāt, ka viņam skauž "Dzimtenes Vēstneša" lielais lasītāju skaits un akcionāru milzīgās dividendes. Bet tagad tādām aizdomām nav vietas. Šo rindu rakstītājam nav žēl, ka ik vakaru pilni piekrauts ormaņa vezums no "Dz. V." ekspedīcijas brauc pār pontonu tiltu uz Pārdaugavu, ka Berga bazāra [tirgotāji] ar reklāmu peršām šajā avīzē dūšīgi sekmē savas rebes, ka Daugavmalas tirgus sievas viņu abonē tādēļ, ka tur visvairāk papīra reņģu ietīšanai. Bet viņam žēl, ka šī pati reņģu pārdevēja pa reizei ieskatās arī, kas drukāts uz šī ietinamā papīra, un, kas tur drukāts, tas nevar viņu izglītot, paplašināt viņas redzes apvārsni, noskaidrot viņas sabiedrisko stāvokli un vajadzības, bet var tikai apmiglot viņas jau tā neskaidro sajēgu; viņam žēl visu to vientiesīgo ļautiņu, ko šī avīze sistemātiski apmuļķo, viņam riebj tas sabiedriskais jezuitisms, ko tā kultivē. Var jau sacīt, ka starp citiem arī tā sauktie personīgie impulsi viņu dzinuši šo rakstu laist klajā; nupat minētais riebums taču ir tīri personīga sajūta. Tikai reportieris, kroniķis un statistiķis vispār var pretendēt uz neitrāla, objektiva rakstu darbinieka nosaukumu. Katra sabiedrisku parādību pētītāja un kritiķa objektivitāti nes subjektīvu personīgu sajūtu, simpātijas vai riebuma apakšstrāva. Šī raksta autora personīgajam riebumam pret minēto laikrakstu ir dziļi motivēti iemesli. Šī laikraksta jaunais redaktors tūliņ vai pirmajā dienā ir griezis visu savu krūti pret šo rindu rakstītāju un viņa darbiem. Katrai viņa jauniznākušai grāmatai "Dz. V." "kritiķi" nikni brukuši virsū; un, kad jauna acumirklī nav pagadījusies pie rokas, tad uzmeklējuši kādu vecāku un pār to izlaiduši savu žulti. Tā desmitiem numuru pildīts "iznīcinošiem" artiķeļiem, kas rakstīti gan skrāpējošu tērauda, gan čīkstošu zosu spalvu – gan smērēti tāpat tintes pudelītē apmērcētu korķa galu. Protams, ir uzslavas, no kurām rakstniekam jākaunas, un uzbrukumi, par kuriem prieks."

Andrejs Upīts. "Dzimtenes Vēstnesis" un viņa loma latviešu sadzīvē. Rīga: Autora izd., 1911. Cit.: Grigulis, A., Austrums, V. Latviešu literatūras kritika. Rakstu kopojums. 2. sēj. (1905.–1911.). Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1957. 997.–998. lpp.

""Dzimtenes Vēstnesis” izbeidza savas gaitas, tā arī neizveidojot patstāvīgu idejiski politisko līniju un palika svārstīgas dienas avīzes ietvaros."

Arvīds Grigulis, Rihards Treijs. Latviešu žurnālistiskas vēsture no pirmsākumiem līdz Pirmajam pasaules karam. Rīga: Zvaigzne, 1992. 326. lpp.

"Pirmskara gados "Dzimtenes Vēstnesis" bija tas preses orgāns, kas cīnījās kā pret labēji reakcionāro, tā pret kreisi radikālo virzienu sabiedrības uzskatos."

Uldis Lasmanis. Arveds Bergs. Sabiedriski politiska biogrāfija. 1. d.: Impērijas demokrāts. 1875–1918. Rīga: Autora izd., 1997. 161. lpp.