Aīda Niedra

Dzimusi lauku tirgotāja un zemnieka ģimenē. Bērnībā paticis apstaigāt dzimto māju apkaimi, klausīties kaimiņmāju ļaužu runās un stāstos, ka vēlāk noderēja rakstot; aizrautīgi lasījusi grāmatas.
1919: patstāvīgi pārcēlās uz dzīvi Rīgā.

1929: apprecējās ar Rīgas apgabaltiesas locekli Voldemāru Salmiņu, dēls – Andrievs Salmiņš (1932–1978). Pēc dēla piedzimšanas algotu darbu nav strādājusi.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1920: pirmā publikācija – dzejolis "Tad..." laikrakstā "Latvijas Kareivis" (22. VI), pirmos literāros nodomus atbalstīja Viktors Eglītis un Jānis Veselis.

Atsevišķus dzejoļus komponējuši Jānis Mediņš, Paula Līcīte, Helmers Pavasars, Tālivaldis Keniņš.

1934: Aīdas Niedras dramatizējumā Dailes teātrī Eduarda Smiļģa režijā iestudēta "Pie Azandas upes".

LITERĀRIE DARBI

Dzeja

1924: "Erosa elēģijas".
1935: "Dziesminiece".

Īsproza

1928: "Svētais vīns".
1937: "Vanagu ligzda".
1943: "Azandas ļaudis".
1952: "Pasaules plauksta".
1964: "Melnās plūmes pie sarkanām lūpām", kopā ar dēlu Andrievu Salmiņu.

Romāni

1927: "Sarkanā vāze".
1928: "Cilvēks ar zelta acīm".
1931: "Grēka ābols".
1931: "Piektais bauslis".
1933: "Pie Azandas upes".
1934: "Salna".
1935: "Ciema spīgana".
1936: "Anna Dzilna".
1937: "Mūžīgā pasaka".
1937: "Vīndedze".
1938: "Sieva".
1939: "Rūžu Kristīne".
1939: "Jēkabs Vilnis" (periodikā).
1939: "No atzīšanas koka" (periodikā).
1940: "Ugunī".
1942: "Kārdinātāja".
1944: "Maija Purene".
1946: "Rožu pelni".
1953: "Maija Purene", 2. daļa.
1954: "Trīs Cauņu sievietes" (vienā grāmatā abas romāna "Maija Purene" daļas).
1955: "Pilsēta pie Daugavas".
1956: "Melnā magone".
1957: "Miera ielas cepurniece".
1958: "Pērles Majores draugs".
1959: "Zelta vārtu pilsēta".
1959: "Ugunis pār Rata kalnu".
1961: "Sieviete ar sarkaniem ērkšķiem".
1962: "Tas trakais kavalieru gads..."
1963: "Holivudas klauns".
1963: "Līgava un sieva".
1965: "Indrānes ozoli šalc".
1966: "Trīs laimes meklētāji".
1967: "Sastapšanās pie Operas kafejnīcas".
1968: "Atkal Eiropā".
1970: "Rīga dienās, nedienās".
1971: "Ādams un Ieva".

DARBU TULKOJUMI
1947: laikrakstā "Latvju Ziņas" publicēta ziņa, ka romāns "Sieva" tulkots angļu valodā un iznāks Londonā, kā arī romāns "Rožu pelni" tulkots vācu valodā un tiks izdots Štutgartē. Trūkst informācijas, vai šie darbi izdoti.
1952: laikrakstā "Latvija Amerikā" publicēta ziņa, ka romānu "Katrīna Ābele" angļu valodā tulko Andrievs Salmiņš.

PAR AĪDU NIEDRU

"Aīda Niedra sieviešu īpatnējā sfērā ir viena no apdāvinātākajām, drosmīgakajām un konsekventākajām rakstniecēm. (..) Viņas dzejoļos un novelēs erotiskās scēnas zīmētas ar vīrietim-rakstniekam neiedomājamu un neiespējamu vaļsirdību un spilgtumu."

Upīts, Andrejs. Literāriskas ekskursijas. Domas, Nr. 7, 1.07.1927.

 

"Aīda Niedra kāri dzērusi un veldzējusi
sava literārā talanta saknes, tās tālu laizdama arī pie svešiem avotiem, tomēr
tā lapas un ziedi vienmēr raisījušies savā īpašā latviskā rakstā."

Lazda, Zinaīda. Aīda Niedra. Latvju Sieviete, Nr.5 (01.05.1952)

PAR AĪDAS NIEDRAS DZEJU

"Kad ap 1920. gadu nāca pie vārda patstāvīgās Latvijas dzejnieku paaudze, tad starp jaunajām balsīm vēl maz ievērota palika Aīdas Niedras kaislā, neparasti viļņojošā dziesma, lai gan tā spilgti atdalījās no visas agrākās latviešu lirikas un ar savu būtiskumu, īsto neviltoto pārdzīvojuma tiešumu – arī no savas laika biedru dzejas. [..] Aīdai Niedrai šis ceļš nav bijis jāiet. No paša sākuma viņa bija pārāk īsta, lai maldītos un aizrautos no svešām nepārdzīvotām idejām, noklīstu sāņus no tiešajiem dzejas uzdevumiem. Starp savas paaudzes līdzgaitniekiem ir bijis izcilais stāvoklis: vienreizējai, tiešai, izteikt tikai to, ko izjūt, pie tam neliekuļojot un neviltojot savas dziņas, izjūtas un pārdzīvojumus kādu morāles aizspriedumu vārdā. [..] Bet liekulība un izlikšanās ir visu netikumu un ļaunuma sakne. Reizē ar to Aīdas Niedras dzeja atšķiras nevien no savu laika biedru, bet arī no visas agrākās latviešu dzejas. [..] Aīda Niedra šinīs gandrīz piecpadsmit gados ir nostaigājusi ievērojamu attīstības gājienu. "Erosa elēģijās", savā pirmā dzeju krājumā, viņa vēl likās tikai straujā baudītāja, iemīlējusies bohēmiete, kuras atklātā kaisles valoda šokēja pilsoņus un pilsonīgus dzejas tikumniekus-kritiķus, te "Dziesminiecē" redzam rūgtās dzīves atziņas gājušas pāri viņas dvēselei, vietām rudenīgu atsacīšanās smeldzi, kam tomēr pamatā kaisle un kvēla mīlestība. Šī kaislā mīlestības un asiņu dzejniece ir noskaidrojusies un tapusi gatava, juzdama visu lietu un jūtu gaišanas "drūmīgo dimu" savā sirdī, kā senā grieķu dzejniece Safo."

Veselis, Jānis. Aīdas Niedras dzeja. Daugava, 1935, Nr. 2.

PAR AĪDAS NIEDRAS PROZU

"Viņas pirmajos romānos redzam pilsētas pusinteliģentus un dēku meklētājus, kuri lielā mērā atrodas erotisko dziņu varā. Drīz Niedra no šīs šaurās, pasaules aizgriežas un pievēršas lauku dzīvei, sevišķi sava dzimtā novada notēlošanai. To viņa parāda sulīgā krāsainībā, tvertu lielās dimensijās. Visu šo dažādo māju ļaudis ir bagāti un lepni, spītīgi un valdonīgi un dažubrīd liekas, ka tie nav ikdienišķi zemnieki, bet lieli dzīves valdnieki. Taču arī tumšās dziņas viņos ir sevišķi stipras, un tā rodas daudzi konflikti, kas tos bieži salauž vai ar visu bagātību dod tikai apšaubāmas laimes ilūziju. Niedra mīl tēlot stiprus un valdonīgus raksturus. Zināmā mērā viņos visos daudz vienādības un nereti tos vienu no otra atšķir vienīgi nedaudzi sīki niansējumi. Sevišķi tuva Niedrai sieviete, un to viņa notēlojusi viskrāšņāk un dažādos toņos, sākot ar hetēru un beidzot ar lielo cietēju māti. Raksturu konflikti nereti rāda cīņu starp diviem principiem – pozitīvo, dzīvi kārtojošo un augšupceļošo un – ārdošo, dzīvi postošo un gremdējošo. Rakstniece dažviet attīsta domu, ka pilsētas kultūras vērtīgākiem sasniegumiem jāiesakņojas laukos. Bēgšana no zemes salauž personības un padara tās jaunradošam darbam nederīgas. Dažreiz šādu saskaldītu būtņu pāraugšanu sekmē kāds traģisks sitiens, tādēļ pēdējam momentam Niedra savos darbos ierādījusi samērā redzamu vietu."

Gulbis Frīdrihs. Maija Purene. Tēvija, 1944, 15. jūl.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "EROSA ELĒĢIJAS" (1924)

".. no Aīdas Niedras nule iznākušās dzeju grāmatas paliek kopiespaids, ka jaunā dzejniece jau tagad var sniegt tādas sievietes dvēseles atzinās, kādas neredzam pat viņas vecāko darba biedreņu lirikā. [..] daudzi mākslinieciski pilnīgi gatavi un ļoti interesanti dzejoļi (Gaidot, Vakarā, Sāņcensēm, Draugam, Bajacco un citi) liek ar cerībām skatīties uz jaunās dzejnieces tāļāko attīstību"

Švābe, Arveds. Aīda Niedra. Erosa elēģija. Ritums, 1924, Nr. 2.

PAR ROMĀNU "GRĒKA ĀBOLS" (1931)

"Aīdas Niedras stāstījumu varētu nosaukt par lietišķi konstatējošu. Nav viņā ne vēsts no tās kailās dziņas, kas rakstniekam liek ieurbties savu varoņu dvēselēs, graizīt tos analizēs asmeņiem. [..] Pie romāna pozitīvākām īpašībām pieskaitāma vieglā, vienkāršā tautas valoda (ar daudziem provinciālismiem), ko autore atdarina ar respektējamu veiksmi, un īpatnējais Malienas kolorīts, kas līdz šim pārāk maz vēl literatūrā atspoguļojies."

Kadilis, Jānis. Aīda Niedra. Grēka ābols. Daugava, 1931, Nr. 10.

PAR ROMĀNU "PIE AZANDAS UPES" (1933)

"Ar šo romānu Aīda Niedra pierāda, ka viņa var būt objektīva stāstītāja. Te viņa izcēlusi gaismā savas dzimtenes Tirzas veco dzīvi un ļaudis ar viņu paražām, valodu un raksturiem tādā spilgtumā, kādā notēlojis vienīgi Janševskis savu Kursu. Daudz mums ir bijis zemniecības rakstnieku un pie tam lielu mākslinieku, bet neviens nav tēlojis zemnieku tik dabīgi un īsti kā Aīda Niedra šinī darbā. Viņas darbu lasot ir tā, ka nevis rakstnieks mums stāsta par kaut ko, bet gan paši ļaudis nāk un darbojas mūsu priekšā, runā savu sakņaino, tikai viņiem vien piemītošo valodu, ka druvas, meži, mazā Tirzas pieteka Azanda, kuras labskanīgais vārds laikam būs saistījis dzejnieci, zaļo, vīst un apsnieg gada laikos. Te nekas nav tīši gludināts, liberalizēts, panākta pilnīga īstenības izjūta, intuitīvi, rēgonīgi skatīta jau aizgājušu laiku esība. Pats par sevi šis tiešais skatījums ir kaitējis romāna izkārtojumam, mēs dabūjam daudzas ainas un epizodes, kas nav pilnīgi sakusušas par viengabalīgu lējumu, mēs dabūjam redzēt daudzus spilgtus un zīmīgus cilvēkus, kas neieslēdzas romāna kopējā fābulā un tikai pāris notikumos parādās, lai vairs nekad neaizmirstos. Šos sastata trūkumus bagātīgi atsver īsta tautas valoda, tēlainā izteiksme un dzīves tiešais tvērums."

Veselis, Jānis. Aīda Niedra. Pie Azandas upes. Daugava, 1934, Nr. 1.

PAR ROMĀNU "SALNA" (1934)

"Niedrai nenoliedzama savdabīga un svaiga dzīves uztvere. Viņai ir ievērojamas spējas rādīt dzīves ārējo ritēšanu. Viegli slīdot pāri cilvēku mūžu gaitām Niedra māk satvert raksturīgo un svarīgo – tādā veidā, ka tas ir reāli patiess, bet reizē nav necik sakāpināts, sakondensēts. Viņas varoņiem nav smalku, niansētu pārdzīvojumu, kādus dažkārt esam pieraduši saņemt psiholoģiskajos romānos. Dzīve, notikumi, raksturi un tipi Niedras romānos ir stipri vienkārši, bet reizē reāli ticami. Visādā ziņā viņas skatījums ir savs un pirmreizīgs, svešus iespaidus Niedras darbos nesamanām."

Grīns, Jānis. Improvizēts romāns. Daugava, 1934, Nr. 12.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "DZIESMINIECE" (1935)

"Pēc "Erosa elēģijām", kas iznāca 1924. g., "Dziesminiece" ir ražīgās romānu autores otrais dzeju krājums. Viņas romantiskos, smagā ritmā savītos pantos valda vizuālais elements, nevis melodija. Dominē krāsu spilgtie, spēcīgie, ziemeļnieciskie toņi, brīžiem impresionistiskie pustoņi. [..] Kā romantiķei Aīdai Niedrai dzejā gan pagrūti sataustīt realitāti. Vairāk par visu citu Aīda Niedra ar pirmbūtīgu zemes spēku slavina dzīvības kultu, visu dzīvo, apgaroto, bieži personificēto dzimtenes dabu. Ar vitālu enerģiju un augstākas, sakāpinātas fizioloģijas izpratni viņa pieskaras stādiem un lietām. Pati daba, viņas maiņas un parādības, tāpat ik stāds, ik zāle, ik puķe ir Aīdas Niedras dzejiskā izteiksmē kā dzīva būtne, kam dziņa, pulsējoša sirds, miesa un dvēsele, zaļas zāļu asinis."

Grimma, Marta. Aīdas Niedras "Dziesminiece". Latviete, 1935, Nr. 4.

PAR ROMĀNU "ANNA DZILNA" (1936)

"Rakstniecei Aldai Niedrai, liekās, izdevies atrasto tipu, ko ilgāku laiku meklēja mūsu daiļprozā. Romānā Anna Dzilna viņa dod pozitīvu latviešu sievietes līdumnieces teļu, ko zīmējusi dvēselīgā satraukumā ar degošas sirds asinīm. Man liekās, no visiem rakstnieces darbiem romāna Anna Dzilna varones cildenais tēls Aīdai Niedrai ka radošam garam vismīļākais un kā cilvēkam visradnieciskākais."

Balode, Paula Aīda Niedra – Kultūras fonda laureāte. Sievietes Pasaule, 1937, Nr. 8.

"Aīdas Niedras darbā romānam raksturīgā plašuma, episkā stāstījuma varenās elpas īsteni nevar sajust. Sižeta izveidojumā rakstniece nav centusies pēc plašāka sazarojumā. Darbību taisnā līnijā virza uz priekšu nedaudz personas. Ja te nebūtu diezgan; daudz dabas tēlojumu, kas paplašina darba apmērus un ievirza darbību mērena plūduma gultnē, tad sacerējumu gluži labi varētu saukt par garāku stāstu ar pozitīvu tendenci. [..] Ar Annu Dzilnu latviešu literatūra ir ieguvusi sievietes tipu, kas sevī koncentrē jau no tautas dziesmu laikiem cildinātas īpašības, ko nu jauna valsts iekārta atkal grib godā celt."

Rudzītis, Jānis. Divi romāni ar laikmetisku saturu. Daugava, 1937, Nr. 6.

PAR ROMĀNU "VĪNDEDZE" (1937)

".. dzejniece pirmo reizi pievērsusies mūsu senvēsturei, dzejiskā valodā attēlodama kādu pilsētu Tālavā pie Azandas. Šis Vīndedzes pilsētas esamību vēsturnieki un arheologi varbūt varēs apšaubīt, bet neapšaubāma, redzama un taustāma ir viņas eksistence romānā. [..] Romāna atsevišķo ainu sasaistījumam trūkst pāreju, tās nav sakārtotas nodaļās, darbības vieta ātri un pēkšņi mainās, tā ka lasītājs uzreiz nevar atjēgt, kas no tiek Vīndedzē, kas Sateklē vai Beverīnā. Impresioniskais tēlošanas veids rauj no tikumus straujā gaitā, kur vietām būtu vēlams lielāks episks miers un pamatīgums."

Veselis, Jānis. Romāni par latvju vēsturi. Jaunākās Ziņas, 1937, 4. dec.

PAR ROMĀNU "VANAGU LIGZDA" (1937)

"Aīdas Niedras romāniem, kas darījuši krāšņāku mūsu literatūru ar Vidzemes ļaužu un viņu dzīves pilnskanīgajiem tēlojumiem, tagad pievienojusies arī pirmā plašākā stāstu grāmata. Tajā rakstniece ieved lasītāju jau pazīstamos, tuvos cilvēkos, kas savu mūžu vada Azandas upes krastos. Vienu otru no viņiem, citos apstākļos vērotu, esam sastapuši agrākajos rakstnieces darbos, bet vēl tuvākus viņus mums dara tajos iemiesotais lielais vitālais spēks un dabīgā latviešu zemnieka dvēsele. [..] Stāstos tēlotos notikumus spilgti izceļ krāšņais etnogrāfiskais kolorīts. Rakstniece ir dziļi ieskatījusies savas dzimtās zemes sejā, sava novada ļaužu dvēselēs. Viņas varoņu mutēs nedzirdam neviena izdomāta vārda, no tām atskan spēcīga, bagāta tautas valoda. Tās garu Aīda Niedra sevī uzņēmusi jau bērnībā, labprāt klausīdamās sava dzimtā novada ļaužu stāstos un vērodama viņu likteņus, lai visu toreiz saņemto, tagad mākslas kalumā pārliedētu un izkristalizētu atdotu mūsu literatūrai."

Andrups Jānis. Vanagu ligzda – Aīdas Niedras stāsti. Sējējs, 1938, Nr. 3.

PAR ROMĀNU "SIEVA" (1939)

"Aīda Niedra ar liriskiem romāniem guvusi mūsu prozas rakstniecībā savu vietu, kaut arī lirisma dēļ viņas sējumos ieaudzis arī pa nezāļu ceram – puķainām un izplūdušām vietām. Ar katru jaunu romānu Aīda Niedra kļuvusi izteiksmē stingrāka un izveidojusies par psiholoģiska un socioloģiska tipa rakstnieci. Viņas tēlotie zemnieki parādās darbībā un dibina savu dzīvi aizrautīgā dzīves alka. Rakstniece liek saskarties zemnieku un muižnieku dzīvei dažādos laikmetos, rādīdama, kā zemes kopējs iet pretī jaunai dzīvei. Aīda Niedra lielāko savu romānu daļu veltījusi dzimtā novada – Eglienas (ap Tirzu un Druvienu) dzīvei, to cieši saistīdama ar Azandas upes ūdeņu viļņošanai. Lasītāju tur aizveduši viņas romāni: "Salna", "Pie Azandas upes", "Ciema spīgana" un "Vīndedze". Arī jaunajā darbā "Sieva" (Valtera un Rapas apgādā) galvenā sēta Dzērbeni atrodas Eglienas pagastā, bet šās sētas saimnieka dzīve cieši sazaro ar pārnovadu - Ezeriešiem, kur aizvesta viņa baznīcā noskatītā līgava Līču Ilze. Pēc darbībā un personāžā gausiem un saskaldītiem Aīdas Niedras līdzšinējiem romāniem "Sieva" ir viengabalainākais [..] Aīdas Niedras "Sievā" mirdzuma un smalkuma ir daudz. Gudrie zemnieku spriedumi, novada valodā, apvaldītais, lieliskais, dzejas pilnais tēlojums padara romānu par senu laiku dzīves spoguli un egleniešu ierašu liecinieku."

Cedriņš, Vilis. Senu dienu dzīves spogulis. Brīvā Zeme, 1939, 11. febr.

"Niedras romānā maz dramatisma. Viņa viscaur episka, rāma, maz komplicēta. Raksturi - viengabalaini, spēcīgi, elementāri. Labprāt pakavējas pie vēstures tipiem un neskar moderno dzīvi, kuras raibā, tūkstošsejainā psiholoģija autorei vēl nepadodas. Niedrai pagrūti izlauzties līdz realitātei, vēl un vēl viņa lido romantikas varā."

Grimma, Marta. Aīda Niedra – Sieva. Sievietes Pasaule, 1939, Nr. 2.

PAR ROMĀNU "KĀRDINĀTĀJA" (1942)

"Šai romānā savijās kopā tādi lieli un būtiski spēki kā kaislības, liktenīga mīlestība, liktenis ar skaidras dzīves alkām, zemes mūžīgums ar reliģisku dievticību un reliģiskas atjaunošanās gribu. Cilvēki paši, staigādami šo spēku paēnā, gūst dažus monumentālus vilcienus. [..] Kaut gan šis ir viens no plašākiem Niedras romāniem, kur galvenās līnijas izvilktas jau sākumā stingri, tomēr arī šajā manāma it kā notikumu un norišu auļošana, steigšanās un saciršanās, bet izteiksmē lakonisms. Tā top nevis romāna celtne, bet dzīvības un kustības pilns stāsts."

Veselis, Jānis. Aīdas Niedras Kārdinātāja. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 10.

PAR ROMĀNU "AZANDAS ĻAUDIS" (1943)

"Blakus spilgti tēlainiem mīlestības dzejoļiem un zemnieku dzīves romāniem Aīda Niedra savu nozīmīgu devu spējusi sniegt arī stāstu žanrā. [..] Aīda Niedra šai grāmatā, tāpat kā daudzās iepriekšējās, ar atzīstamu veiksmi tēlo Vidzemes sētu pagājušā gadu simteņa beigās, kad irst patriarhālā dzīves iekārta un sākas jauns attīstības posms latviešu kultūras vēsturē. Tradīcijas vietā šai laikā stājas personīgās dzīves piepildīšanas tieksmes, dogmu nomaina meklētāja indivīda atziņa. Savas dzīves dzīvotājs tradīciju dažkārt sajūt kā šauru sprostu un saceļas pret to spītā. Individuālie cilvēka centieni saduras ar sabiedrisko pienākumu un rad konfliktus. Šie konflikti ir gandrīz visu Aīdas Niedras stāstu smaguma punkts."

Andrups, Jānis. Azandas ļaudis. Tēvija, 1944, 4. marts.

Ida Niedra

Salmiņa