Anna Rūmane-Ķeniņa

Dzimusi dzelzceļnieka Krišjāņa un Annas (dzimusi Fige) Rūmaņu ģimenē.
1887: iestājusies Jelgavas meiteņu ģimnāzijā. Tajā mācās tikai dažas latvietes vācu muižnieku un augstāko krievu ierēdņu meitu vidū.
1895: beigusi ģimnāziju, strādā kā "Baltijas Vēstneša" un "Tēvijas" žurnāliste. Pasniedz privātstundas. Uzstājusies ar priekšlasījumiem Jelgavas Latviešu biedrībā.
1897: neilgu laiku nostrādājusi par skolotāju Biķerniekos.
1898: laulības ar Ati Ķeniņu. Kopā ar vīru dzīvo Zemītē, kur nodibina papildu klasi sagatavošanai vidusskolām un strādā ar 10 –15 skolniecēm.
1899: piedzimst meita Vera (Primavera), saukta par Litiņu.
1900: kopā ar Ati Ķeniņu atver četru klašu proģimnāziju Pārdaugavā.
1901: piedzimst dēls Marģers.
1901. gada oktobris–decembris: brauc atpūsties uz Itālijas Rivjēru (Bordigēra, Ospedaletti).
1903: piedzimst meita Maija.
1905: meita Maija mirst ar šarlaku.
1905: revolūcijas rezultātā ģimene bēg uz Somiju.
1906: Helsinkos piedzimst dēls Ilmārs.
1909: Rīgā piedzimst dēls Valdemārs.
1911: studējusi Parīzes universitātē Sorbonnā.
1913–16: studējusi un beigusi Ženēvas Ž. Ž. Ruso Pedagoģisko institūtu.
1913–1920: Ķeniņi dzīvo katrs savā pasaules malā: Atis – Krievijā, Anna – Šveicē, Francijā, Anglijā.
1917–19: Baltijas lietu referente Francijas Ārlietu ministrijas Preses nodaļā.
1918: Parīzē no spāņu gripas mirst meita Vera.
1919: Liepājā piedzimst dēls Tālivaldis.
1919. oktobris: iecelta par Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības Informācijas biroja vadītāju Parīzē.
1920. jūlijs: pēc pašas vēlēšanās atbrīvota no amata un atgriezusies Rīgā. Darbojusies sieviešu organizācijās.
1923: Annas un Ata Ķeniņu laulība tiek šķirta.
1925 un 1928–1929: lasījusi lekcijas žurnālistikā un rakstniecībā ASV.
1944: devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, strādājusi vācu žurnālā "Signal", nokļuvusi padomju okupācijas zonā Berlīnē. No turienes pēc kara smagi slima atgriezusies Latvijā.

No 1896: darbojusies presē – sūtījusi "Baltijas Vēstnesim" ziņojumus par notikumiem Jelgavā.
1898: publicējusi apcerējumus par 19. gadsimta franču literatūru "Druskas iz franču literatūras" laikrakstā "Tēvija".

1902: pirmā literārā publikācija – tēlojums "Iz dienvidiem" ("Dzīvot gribas") laikraksta "Pēterburgas Avīzes" literārajā pielikumā (20. februārī).

1903: tēlojums "Naktsjūtas" (Austrums, Nr. 1)
1908: drāma "Melnais Ērglis" (Zalktis, Nr. 4)
1912: stāsts "Mātes bēdas" (Druva, Nr. 2–4)

Presē rakstījusi par politiku, pedagoģiju, sieviešu jautājumu, arī ceļojumu aprakstus. Propagandējusi ārzemju presē neatkarīgās Latvijas valsts ideju.



Pedagoģiskā, politiskā un sabiedriskā darbība
1900. gada 1. septembris: atver četru klašu proģimnāziju Slokas ielā 4, Rīgā.
1903: proģimnāzija tiek pārcelta uz lielākām telpām Rīgas Latviešu biedrības namā.
1904: skolnieču skaitam pieaugot, tā tiek pārvērsta par meiteņu ģimnāziju.
1906: Ķeniņu skola (VIII klašu sieviešu ģimnāzija un VII klašu vīriešu reālskola) mācības sāk jaunās, tieši tām celtās telpās Tērbatas ielā 15/17. Skolā par skolotājiem strādājuši daudzi rakstnieki un mākslinieki (Augusts Saulietis, Fallijs, Jūlijs Madernieks, Jānis Kuga, Emīls Dārziņš u.c.).

1917–19: Baltijas lietu referente Francijas Ārlietu ministrijas Preses nodaļā.
1918: piedalījusies žurnāla "Revue Baltique" dibināšanā.
1919: pēc atgriešanās Latvijā Tautas padomes locekle – substitūte no Latviešu demokrātu partijas. Frontē organizējusi sieviešu palīdzības darbu.
1919. oktobris: iecelta par Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības Informācijas biroja vadītāju Parīzē.
1920: Parīzē nodibinājusi Franču–latviešu tuvināšanās komiteju (vēlāko bierību).

No 1920: dzīvojusi Latvijā, darbojusies galvenokārt dažādās sieviešu organizācijās. Bijusi Latviešu sieviešu nacionālās līgas, Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības goda biedre. Bijusi arī Amerikas Draugu biedrības, Tautu Savienības veicināšanas biedrības, Latvijas un dāņu biedrības, Latviešu un franču tuvināšanās biedrības, Latvijas PEN kluba biedre.
1921: Latvijā dibinājusi Franču aliansi.
1921: Francijas valdība Rūmanei–Ķeniņai piešķīrusi "Palmes academique" pirmo šķiru "Par nopelniem franču kultūras labā".
1925 un 1928–1929: lasījusi lekcijas žurnālistikā un rakstniecībā ASV.

Par Annas Rūmanes–Ķeniņas prozu
"Jaunajai rakstniecei neapšaubāms ciešs sakars ar tā laika modernajiem dzejniekiem. Jau dažādie motto no Nīčes, Meterlinka, Baļmonta, Hippirs, Verlēna, Flaišlena rāda, kur Aina Rasmer-Ķēniņa gājusi skolā, kas viņu iespaidojis. Visvairāk šie modernie, pussimbolistiskie, pusimpresionistiskie paņēmieni redzami garākā, prozā sarakstītā poēmā "Nāves domas". Tur ir par kalnā kāpējiem un daiļuma meklētājiem, un kā viņi meklē, cieš, maldās, izsamist un domā nāves domas, lai atkal celtos un atkal meklētu. Tādas skaņas ap to laiku latviešu literatūrā bija parasta lieta. Lai minam kaut Akuratera poēmas ("Uz Saules kalnu"). Tikai Aina Rasmer-Kēniņa vairāk pesimiste, varbūt pat vairāk estēte, bet sabiedriskas noskaņas viņas tēlojumiem nav. Šīs "Nāves domas" paliekama iespaida gan neatstāj, bet pats rakstīšanas veids gluds, īpaši valoda nav slikta. (..) "Zalkša" almanaha ceturtā grāmatā (1908) iespiesta viņas (vēl ar Ainas Rasmer vārdu parakstīta) drāma piecos cēlienos "Melnais ērglis". Še vēl vairāk redzami daždažādie svešie iespaidi. Tā vien liekas, ka tur šis tas no Ibsena, no Meterlinka, no Pšibiševska. Drāmai pārvilkts pāri mistisks, simbolistisks, drūms plīvuris. Personas daudz runā, mazāk darbojas, un šie cilvēki nav ikdienišķi raksturi. Tur ir kāda noslēpumaina, pusārprātīga, stipri vien demoniski-pārcilvēciska sieviete Margrieta Rasa; tur ir maigā, klusā ģimenes dievinātāja leva, kurai bērns pastāvīgi raud, kā skumdams par šo pasauli un baidīdamies no apkārtklejojošām briesmām; tur ir mākslinieks Laimons Vītols, levas vīrs, kas svārstās starp šīm divām sievietēm. Vienā pusē leva ar ģimenes intīmo laimi, otrā — neparastā Margrieta, kas sola Laimona pagurušās dvēseles atmodināšanu. Drāmai maz dzīvības. Viņu nomāc kas neīsts, sadomāts, aizgūts. Bez šaubām, tur rakstniece izbārsta daudz vērtīgu atziņu par sievietes un vīrieša dabu, par mīlestību un mākslu, par "dzīvo miroņu" augšāmcelšanos, bet viss tas tikpat kā pazūd drāmas haotiskajā būvē. (..) Otrs lielāks darbs ir "Mātes bēdas" (Druva, 1912). Šis gan būs pats vērtīgākais, ko rakstniece devusi. (..) Stāstā, bez šaubām, arī daudz lieka, kas traucē īpaši sākumā un beigās, Anna Ķēniņa bez kautrēšanās stāsta par savu pašas ģimenes dzīvi. Bet stāsta vidus, kad bērniņš mirst, dramatiskā ziņā spēcīgs. Vārīgākas dabas cilvēki viņu bez sakustinājuma līdz asarām nevarēs lasīt. Mātes traģiku pie mirstoša bērniņa neviena cita mūsu rakstniece nav tik pārliecinoši un spēcīgi tēlojusi. Vispārīgais iespaids tāds, ka še redzam apdāvinātu, inteliģentu rakstnieci, bet vēl pienācīgi neizveidotu talantu. Būtu žēl, ja šis talants paliktu pusceļā."
Alfrēds Goba. Latviešu rakstnieces. Sieviete, Nr.12 (15.09.1925)

"Anna Rūmane–Ķeniņa tēlo sievieti un viņas pārdzīvojumus. Sevišķi tuvu viņa pieiet sievietes dvēselei savā tēlojumā "Mātes bēdas". Šis tēlojums ar autobiogrāfisku raksturu ir jāuzskata kā viens no sievietes–mātes psiholoģijas dziļākajiem un reālākajiem tēlojumiem latviešu rakstniecībā."

Lilija Brante. Latviešu sieviete. R.: 1931, 55.lpp.


"Rakstnieces stāstiņos daudz lirisma, kā jau tai laikā bija parasts; bet manāms arī diezgan redzīgs skats cilvēka dvēselē, zināma reālība. Īpaši tas sakāms par dažiem gabaliņiem ciklā "Iz dienvidiem"."

Pēteris Ērmanis. Tie, kam nav grāmatu. "Burtnieks" Nr.12 (01.12.1933)



Anna Rūmane–Ķeniņa par sevi
"(..) daudz piedzīvots, daudz pārdzīvots, laikmetiem arī daudz strādāts, un tomēr, – es stāvu tukšām rokām – man nav nevienas grāmatas. Bet varētu būt vismaz trīs. Viena, kur būtu sakopoti tie beletristikas darbiņi un darbi, ko jaunākos gados esmu uzrakstījusi, otra ar manu daudzo ceļojumu aprakstiem un pieredzējumiem un trešā, kas ietvertu manus rakstus un runas par nacionāliem un sabiedriskiem jautājumiem. Un būtu bijis sen jau laiks uzrakstīt arī to ceturto, uz kuru mani draugi mani nemitīgi mudina, un, proti, man būtu vajadzējis uzrakstīt savus memuārus par to, kādu atbalsi Latvija, viņas cīņas un ciešanas atrada Vakareiropā lielā kara laikā. Bet šī darba materiāli līdz ar daudzām biezākām vai plānākām burtnīcām ar pasāktām drāmām vai stāstiem guļ bez kādas kārtības mana skapja plauktos."
Anna Rūmane–Ķeniņa. Par sevi. Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. R., 1936, 58. lpp.

Rūmane

Rāmaviete, Aina Rasmer, Aina Rasmere

Latvju sieviešu nacionālā līga
Viena no galvenām Latvju Sieviešu Nacionālas Līgas dibinātājām un tās goda biedre.

1920
Latvju demokrātu savienība
Deputāta kandidāte Satversmes sapulces vēlēšanās

1887–1895
Jelgavas meiteņu ģimnāzija
Jelgava

1911
Sorbonnas Universitāte
Parīze

1913
Ženēvas universitāte
Ženēva
Studē pedagoģiju.

1916
Ženēva
Beigusi Ž. Ruso pedagoģisko instūtu.

1898–1900
Zemītes pagastskola
Kaļķu krogs
Pēc laulībām ar Ati Ķeniņu, dodas viņam līdzi uz Zemīti, kur strādā par skolotāju. Nodibina Zemītē papildu klasi sagatavošanai vidusskolām un strādā ar 10—15 skolniecēm.

1900–1912
Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzija
Tērbatas iela 15/17, Rīga
1900. gadā Anna Ķeniņa nodibina privātu meiteņu skolu Rīgā, 1907. gadā pārveido to par ģimnāziju un līdz 1912. gadam ir meiteņu ģimnāzijas direktore.

1917–1919
Parīze
Francijas Ārlietu ministrijas preses nodaļa. Baltijas lietu referente.

1919–1920
Parīze
Latvijas Ārlietu ministrijas preses biroja vadītāja.(Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības Informācijas biroja vadītāja.)

1927
Laikraksts "Jaunākās Ziņas" (1911–1940)
Rīga
Pedagoģijas nodaļas vadītāja

1901–1907
Austrija

1901–1907
Francija

10.1901–12.1901
Ospedaleti
Pavada Ospedaletti kūrortā, Itālijā trīs mēnešus. Te saraksta tēlojumus "Iz dienvidiem".

1905
Somija

1920
Ženēva
Piedalījās Starptautiskās sieviešu balsstiesību savienības (IWSA) kongresā.

1920
Oslo, Norvēģija
Piedalījās Starptautiskās sieviešu savienības (ICW) kongresā Kristiānijā (Oslo).

1921
Polija
Apceļo Polijas ievērojamākās pilsētas.

1922
Itālija
Piedalās konferencē Dženovā kā "Jaunāko Ziņu" žurnāliste. Pēc tam apceļo citas Itālijas pilsētas.

1924
Franču Rivjēra

1925
Vašingtona
Piedalās Starptautiskās sieviešu savienības (ICW) kongresā kā Latvju Sieviešu Nacionālās līgas delegāte. (Annas Rūmanes–Ķeniņas kongresa iespaidus "Jaunākās Ziņas" publicē vairākos turpinājumos.)Pēc kongresa notur priekšlasījumus par Latviju Filadelfijā, Ņujorkā, Bostonā.

1925
Filadelfija

1925
Ņujorka

1925
Bostona

1928–1929
Amerikas Savienotās Valstis
1929: iepazīstas ar Eleonoru Rūzvelti, ASV prezidenta F. D. Rūzvelta kundzi.

1905–1906
Somija

1913–1919
Ženēva

1913–1919
Londona

1913–1919
Stokholma

1944
Berlīne

Rīgas Lielie kapi