Elīna Zālīte

Dzimusi zemkopja un amatnieka Augusta Zālīša (1858–1933) un Karlīnes Zālītes (1862–1934) ģimenē.
1904: ar vecākiem pārcēlusies uz dzīvi Apē, kur apmeklē Jaunlaicenes pagasta Apes pamatskolu, pēc tam – Valkas sieviešu ģimnāziju.
1917: Elīnai Zālītei tika atklāta tuberkuloze, kas turpmākajos gadu desmitos iezīmēja ilgstošu ārstēšanos. 
1920: pārcieta smagu plaušu karsoni un pavadīja veselu gadu uz gultas. Tādējādi arī bija spiesta pamest skolotājas darbu Alūksnē.
1923: ziemu pavadīja Polijas kūrortā Zakopanē (šajā laikā uzrakstījusi pirmo dzejoli), pēc tam, 1924. gadā, atkal veselu gadu uz gultas – mugurkaula operācijas dēļ pusgadu Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcā.
1925: no februāra līdz aprīlim uzturējās sanatorijā Ogrē, savukārt oktobrī devās uz Davosas sanatoriju, Šveicē, kur uzturējās līdz 1926. gada vasarai. Slimības dēļ aptuveni septiņus gadus rakstniecei nav pastāvīga darba. Šajā periodā viņa aizsāka tulkojumus no igauņu valodas un meklē literārus kontaktus Rīgā, mēģinot ienākt literatūrā ar ar apcerēm par igauņu un latviešu (dažkārt arī citu tautu) literatūras parādībām. Apceres publicētas žurnālā "Latvju Grāmata" un laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Elīna Zālīte prata krievu, igauņu, vācu, franču, angļu, somu un itāļu valodu.
1920. gadu beigās: lielākoties uzturas Rīgā, strādājot Dailes teātrī, savukārt vasaras pavada pie vecākiem Apē. 
1932: apprecējusies ar aktieri un režisoru Herbertu Zommeru. 
1930. gadu beigās veselības un darba dēļ uzturējusies Ēģiptē un Francijas dienvidos.
Otrā pasaules kara laikā Elīna Zālīte galvenokārt nodarbojas ar tulkojumiem. 
1944. gada rudenī: kopā ar vīru no Līvbērzes (kur dzīvoja vīramāte) nonāca bēgļu gaitās Kurzemē, kur arī, karam beidzoties, palika.
Pēckara gados, lai nodrošinātu iztiku, rakstniece mēģināja iekļauties latviešu padomju literārajā procesā.

1921: pirmā publikācija – Vilema Ridalas dzejoļa "Upurakmeņi" tulkojums laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" (10.XI).
1923: pirmais oriģināldzejolis "Baznīcā" laikraksta "Latvijas Vēstnesis" pielikumā (14.IV).

DZEJA

1931: "Sila ziedi"

LUGAS

1927: "Bīstamais vecums"
1931: "Maldu Mildas sapņojums"
1932: "Pirktā laime"
1935: "Svešas asinis"
1938: "Mūžīgi vīrišķais"
1939: "Rudens rozes" 
1940: "Vālodzes dziesma"
1944: "Intermeco" 
1948: "Atgūtā dzimtene"
1949: "Vārds sievietēm"
1950: "Spēka avots" 

ROMĀNS

1944: "Agrā rūsa"

CEĻOJUMU APRAKSTS

1937: "Saules zeme Ēģipte agrāk un tagad"

TULKOJUMI

No igauņu valodas

Citu autoru romānu dramatizējumi
1936: tautas luga pēc Augusta Deglava romāna "Vecais pilskungs".
1934: luga pēc Alfrēda Karaša romāna "Karogs aicina".

"Elīna Zālīte ir spilgta latviešu romantiskās dzejas pārstāve, viņas dzejā dominē romantisks jaunības nemiers, mīlestības alkas, rezignētas pārdomas par neatgriezeniski aizgājušu vai nepiepildītu laimi. Zālītes dzejas forma ir tradicionāla, izteiksmē vienkārša, sirsnīga, emocionāla. Savukārt lirisks pamattonis, prasme ielūkoties cilvēka pārdzīvojumos, labsirdīgi pasmaidīt par vājībām, raita skatuviskā darbība, veikls, asprātīgs dialogs raksturīgs Elīnas Zālītes 20. un 30. gados sarakstītajām lugām: "Bīstamais vecums", "Maldu Mildas sapņojums", "Pirktā laime", "Svešas asinis", "Mūžīgi vīrišķais", "Vālodzes dziesma", "Intermeco". Populārākā un mākslinieciski nozīmīgākā ir komēdija "Rudens rozes", kas gaišā, optimisma intonācijā, reljefos, spilgtos raksturos atsedz sievietes psiholoģiskās pretrunas, uzsver mātes esības lomu pieaugušas meitas dzīvē. Mazāk veiksmīga ir Zālītes padomju laika dramaturģija. Lugas "Atgūtā dzimtene", "Vārds sievietēm", "Spēka avots" teatrāli dzīvas, atjautīgas, bet to sociāli aktuālā tematika deformē īstenību, vienkāršo konfliktus, shematizē tēlus un situācijas."

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

"Tāpat kā Elīnas Zālītes dzejā, arī stāstos dominējošā tematika ir mīlestība, pareizāk – cilvēka ilgas pēc mīlestības, pēc otra cilvēka tuvības. Tomēr ir kāda būtiska atšķirība. Dzejā mīlestibas tēma variējas galvenokārt emocionāla toņkārtā (mīlestības līgsme, skumjas, izmisums utt.). Stāstiem turpretim ir izteikti problemātiska ievirze. Katrs stāsts atsedz kādu jaunu līniju cilvēku intīmajās attiecībās, rāda, kā dzīve un vēl jo vairāk cilvēki paši šīs skaistās attiecības sarežģī un pat izposta. Hronoloģiski izsekojot stāstu tematikai, redzam tās attīstību gan konceptuālā, gan mākslinieciskā, īpaši raksturu veidošanas ziņā. (..) Elīnas Zālītes priekšpadomju laika labākie stāsti ar savu smalkjūtīgo iedziļināšanos cilvēku intīmās pasaules sarežģījumos, ar augstām ētiskām prasībām arī mīlestības jūtu izpausmēs, ar poētisko tuvību dzimtās zemes dabai pieskaitāmi mūsu demokrātiskās literatūras vērtīgākajai daļai."

Gudriķe, Biruta. Dažas raksturīgākās iezīmes Elīnas Zālītes stāstos. Karogs, Nr. 10, 01.10.1978.

"Elīna Zālīte piederīga tiem, ko parasti uzlūko par vidusmēra rakstniekiem, turklāt tādiem, kas publikas ievērību izpelnījušies ar dažiem saviem tekstiem. Zālītei tāds pirmām kārtām ir viņas vēlāk arī filmētais un dramatizētais romāns "Agrā rūsa" (pirmizdevums 1944. g.) Populāri bijuši arī viņas dzejoļi, kas apkopoti krājumā "Sila ziedi" (pirmizdevums 1930. g.) Taču īpaši interesants Elīnas Zālītes daiļrades izvērtējumā šobrīd šķiet fakts, ka tajā visai uzskatāmi atspoguļojas 20. gadsimta otrā ceturkšņa sociālās pārvērtības. Zālīte šai ziņā bijusi kā vasks, kurā pat vissīkākās laikmeta noskaņas atstājušas savus nospiedumus. To var teikt gan par viņas darbu pirmpublicējumiem, gan pašas autores vēlāk pārveidotiem teksta variantiem, gan citām viņas aktivitātēm literārajā laukā – tulkojumu izvēli, ceļojuma piezīmēm. [..] Kompromisi [ar totalitāro padomju režīmu], kas iezīmējās Zālītes mūža nogalē, nav nejauši un pārsteidzoši. Būtībā visa Elīnas Zālītes radošā biogrāfija veidojusies ļoti pragmatiski – rēķinoties ar reālām publicēšanās iespējām, lasītāju gaumi, varbūt arī – ar sava radošā talanta diapazonu. Šo pieeju pirmām kārtām nosaka nepieciešamība ar literāro darbu nodrošināt sev iztiku. Elīna Zālīte tikai nepilnus desmit gadus strādājusi pastāvīgi algotu darbu. Turklāt iztika šoreiz nozīmē ne tikai kārtējos izdevumus, bet arī nepieciešamās ārstēšanās izmaksas. Jautājums par savas sirdsapziņas saderību ar rakstīto biežāk ieskanas padomju posmā, taču šo izlīgumu sagatavo Zālītes agrākā darbība."

Zommere

–24.5.1918
Tartu

1904–1913
Dzirnavu iela 24, Ape

1913–1917
Valka

1918–1920
Alūksne

12.1923
Zakopane
Zakopanes kūrorts. Šajā laikā uzrakstīju pirmo dzejoli "Baznīca".

02.1925–4.1925
Ogre
Ogres sanatorija.

10.1925–6.1926
Davosa
Davosas sanatorija.

1927–1944
Blaumaņa iela 9, Rīga

28.11.1936–10.6.1937
Ēģipte
Elīnai Zālītei martā izdarīta nieru operācija.

03.1939–7.1939
Francija

1945–1955
Strēlnieku iela 2, Rīga

1948–1953
Ķemeri
Ķemeru sanatorija.Sanatorijā uzturas 1948., 1949, 1950. un 1953. gadā.

1950–1953
Dubulti
Uzturas rakstnieku namā 1950. gada vasarā un 1952., 1953. gada pavasarī.

Apes pamatskola
Apes skola

1913–1917
Valkas sieviešu ģimnāzija
Valka
Slimības dēļ izstājusies no 6. klases.

1918
Aleksandra Puškina ģimnāzija
Tartu
Ģimnāziju beigusi kā eksterne.

06.1918–8.1918
Valka
Skolotāju kursi.

1947–1952
LK(b)P CK Partijas vēstures institūts
Rīga

Elīnas Zālītes memoriālā māja
Dzirnavu iela 24, Ape

1918–1920
Alūksne
Skolotāja Vācu vidusskolā, vēlāk – I pakāpes darba skolā.Veselības dēļ spiesta darbu pamest.

1928–1934
Dailes teātris
Lāčplēša iela 25, Rīga
Dramaturģe.

03.1939–7.1939
Laikraksts "Brīvā Zeme" (1919–1940)
Francija
Laikraksta korespondente Francijas dienvidos.Šo laiku izmanto ārstēšanās nolūkos.

1945–1946
Valsts Rīgas Operetes teātris
Brīvības iela 96, Rīga
Dramaturģe.

1949–1955
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedre.

1958
Raiņa kapi
Kārļa Zemdegas veidots kapa piemineklis Elīnai Zālītei.

05.1983–2016
Pasta iela 26, Ape
Elīnas Zālītes skulptūra.1983. gada maijā pie Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas tika atklāts bronzā atliets Elīnas Zālītes piemineklis – skulpturālais portrets, kas tapis vairāku gadu garumā par daudzu apeniešu un citu ieinteresētu personu ziedojumiem, par Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas skolēnu un skolotāju talkās nopelnīto naudu. Pieminekļa autore – māksliniece Rasa Kalniņa – Grīnberga. 2009. gada novembra piemineklis ticis nozagts. Jaunās skulptūras atliešanu bronzā notika, pateicoties Apes novada domes veiksmīgajai sadarbībai ar Mākslas akadēmijas pasniedzēju, tēlnieku Kārli Alaini un skulptūras autori, tēlnieci Rasu Kalniņu – Grīnbergu. Skulptūra 2016. gada vasarā Apes pilsētas svētku laikā tika svinīgi atklāta.

10.04.1955
Raiņa kapi