Elza Grāvīte-Plukša

1934. gadā laulība ar Kārli Plukšu.

Pirmā publikācija - dzejolis "Skolēna skumjas" laikrakstā "Malienas Ziņas" 1925.19.XI (ar parakstu E.Gr-Ilija).

24. februārī Alūksnes slimnīcā mūža pavediens pārtrūcis skolotajai, valodniecei un literātei, akadēmiskās organizācijas "Ramave" biedrei Elzai Grāvītei Plukšai. Viņa dzimusi Alūksnes pagasta Maltavniekos 1907.gada 27. jūnijā, mācījusies Zeltiņu draudzes skolā, Alūksnes vidusskolā, studējusi Angļu valodas institūta Pedagoģijas fakultātē, Rīgā. Strādājusi par ierēdni, bibliotekāri Alūksnē, bet visilgāk par latviešu un angļu valodas skolotāju Alūksnes vidusskolā un Ziemeru septiņgadīgajā skolā. Filoloģijai un literatūrai Elza Grāvīte pievērsusies mācoties Alūksnes vidusskolā, kur tolaik par latviešu valodas skolotāju strādā pazīstamais rakstnieks Augusts Baltpurviņš. Viņa protekcijā nodibinās skolas literārais pulciņš "Potrimps" un tajā visrosīgāk darbojas trīs skolēni – vēlākais kreisais dzejnieks Pēteris Ķikuts, vēlākais ģermāņu literatūras docents Kārlis Plukšs un Elza Grāvīte. 1925. gadā Malienas ziņās (tām redaktors ir Rūdolfa Blaumaņa draugs un literārais audzēknis Kārlis Kraujiņš) parādās viņas pirmā publikācija - dzejolis "Skolēna skumjas". Tas un pēc tam arī citi dzejoļi parakstīti ar Īlijas, bet prozas darbiņi — ar Egras vārdu. Nezinu, kā ar stāstiem, bet, saliekot kopā visus Īlijas dzejoļus, iznāktu vesels krājums. Taču sagadījies tā, ka vairāk nekā dzejniece Īlija literatūrā pazīstama kritiķe Elza Grāvīte. Pēc apprecēšanās ar Kārli Plukšu viņa visbiežāk parakstās kā Elza Gāvīte Plukša. Recenzijas un raksti par literatūru viņai publicēti Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā, Latvju Grāmatā, Daugavā. Kārļa Egles rediģētajā Latviešu literatūras vēsturē, bet padomju varas gados — dažos rajonu laikrakstos, Skolotāju avīzē, Karogā. Rakstījusi viņa par Elzu Stērsti, Zentu Mauriņu, Kārli Štrālu, Augustu Baltpurviņu, Pēteri Ķikutu, gleznotāju Jēkabu Kazāku u.c. Sadarbībā ar Kārli Preisu sagatavota Klitijas izlase (iznākusi 1972. gadā) un Pētera Ķikuta izlase (nav izdota), kā arī monogrāfija par Kārli Kraujiņu (nav izdota). Vērtīgs ir Elzas Grāvītes-Plukšas ieguldījums latviešu dialektoloģijā: viņa vākusi sava dzimtā Malienas novada apvidvārdus. Elza Grāvīte-Plukša piederēja pie tiem latviešu kultūras cilvēkiem, kuru darbs padomju iekārtā netika pienācīgi novērtēts. Bet būtu labi, ja viņas atstātie rokraksti un arhīvs tiktu saglabāts vai nu Raiņa Literatūras vai Alūksnes novada muzejā.

Brīvā Latvija, 14.03.1994
Kāpēc tik daudz par Alūksni? Tāpēc, ka mēs gribam pastāstīt šoreiz par Elzu Plukšu, caur un cauri alūksnieti. Tur dzimusi, tur mācījusies, tur aizvadījusi garāko cēlienu no sava darba mūža, tur dzīvo arī šobrīd. Elzas Plukšas (jaunības uzvārds Grāvīte) dzimtā un joprojām arī dzīves vieta ir Alūksnes Maltenieki. Tur viņa nākusi pa saulē 1907. gada 27. jūnijā. Mācījusies Alūksnes vidusskolā, studējusi Angļu valodas institūtā Rīgā. Un tad – pedagoģiskā darba gadi – atkal lielākoties dzimtajā novadā. Pievēršanās literatūrai sākas jau vidus skolā. Tieši tai laikā latviešu valodu un literatūru Alūksnes vidusskolā māca Augusts Baltpurviņš. Viņa protekcijā nodibinās skolas literārais pulciņš "Potrimps", un tajā visaktīvāk darbojas trīs skolēni – Pēteris Ķikuts, Kārlis Plukšs (vēlākais literatūrzinātnieks, ģermāņu literatūras docents Latvijas Valsts universitātē) un Elza Grāvīte. Šeit viņiem visiem rodas arī pirmie nopietnākie literārie mēģinājumi — kā dzejā un prozā, tā kritikā (referāti par rakstniecību). Elza Plukša ar smaidu atceras savu pirmo publicēto dzejoli (1925) "Skolēna skumjas": Kā drausmīgi miglas tēli Pļavu ārēs klusi klīst, Tā skolēna dvēselē vēli Skumju rasa lēni līst. Dvēselei smeldzoši skumji, Tā nezina mieru rast. Vēsturē izgājis dumji Un fizikā ļoti prast' . . . Ceļu uz publicēšanos Elzai Grāvītei pirmais pašķir Kārlis Krauj iņš, kas tolaik Val kā vada laikrakstu "Ziemeļlatvija". Un tā "Ziemeļlatvija"» lasītāji sāk pazīt pavisam jaunu dzejnieci īliju, no kuras, kā rādīja nule citētais piemērs, ar laiku būtu varējusi izaugt visai savdabīga satīriķe. Kāpēc īlija? Varbūt jauno autori valdzinājusi antīkā pasaule un Homērs, jo īlija taču nozīmē Troju. Bet varbūt arī šis vārds izraudzīts vienīgi tā maigskanīguma dēļ. Ilgi pie īlijas dzejniece nepaliek un jau drīz sāk publicēties ar savu īsto vārdu — Elza Grāvīte, bet pēc apprecēšanās ar jau pieminēto skolas biedru Kārli Plūkšu — Elza Grāvīte-Plukša. Pirmskara gadu periodikā publicēti vairāki Elzas Grāvītes stāsti, bet dzejoļu tik daudz, ka, tos visus sakopojot, iznāktu vesels krājums. Un žēl, ka mums nav parastas antoloģijas tiem, dzejniekiem, kam nav savas grāmatas. Tajā, bez šaubām, sava vieta atrastos arī Elzas Grāvītes dzejai. Taču mūsu jubilāres literārās darbības galvenais zars ir kritika. Gan «Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā», gan «Latvju Grāmatā», gan «Daugavā», gan citos 20. gadu beigu un 30. gadu izdevumos parādījies ievērojams skaits viņas recenziju un kāds pusducis monogrāfisku apcerējumu par rakstniekiem. Kritiķei plaša interešu aploce — dzeja, dzejas antoloģijas, proza, literatūrzinātne, literatūras tulkojumi. Mēs alotos, apgalvodami, ka itin viss, ko Elza Plukša uzrakstījusi un publicējusi, sa glabājis savu nozīmi un vērtību līdz pat mūsu dienām. Tā nu gluži nav. Dažā labā vietā, raugoties no mūsdienu viedokļa, izmanāms tā laika sociālās un politiskās iekārtas zīmogs. Taču kritiķe nekur un nekad nenonāk līdz laikmeta nebūšanu apoloģijai, līdz autoritārā režīma slavinājumam. Uz viņas spriedumiem lielākoties var droši un bez bažām paļauties. Un tā vēl šodien ar interesi un patiku lasām, ko Elza Grāvīte-Plukša savā laikā rakstījusi par Kārli Štrālu, Elzu Stērsti, Paulīnu Bārdu vai kādu citu dzejnieku un rakstnieku. Daudzus pēckara gadus Elza Plukša šķita tā kā apklususi. Tas arī saprotams, jo daudz laika un spēka vajadzēja skolas darbam. Bet gluži aizmirstas nebija arī literārās intereses. Ļoti daudz pastrādāts, ZA Valodas un literatūras institūtam sagādājot materiālus par Alūksnes izloksni, galvenokārt apvidvārdus. Tāpat publicēts viens otrs raksts vai atmiņu tēlojums (piem., par Augustu Baltpurviņu, Pēteri Ķikutu, Jēkabu Kazāku), viena otra recenzija (arī «Karogā»). Sadarbībā ar literatūrzinātnieku Kārli Preisu vai šo rindu autora radušies arī daži apjomīgāki darbi: Klitijas izlase (iznākusi 1972. gadā), monogrāfija par Kārli Kraujiņu (manu skriptā), Pētera Ķikuta izlase (pašlaik top). Lai nu jubilārei turas veselība un lai vēl daudz raženu vasaru tur – Alūksnes malā!

VALDEMĀRS ANCĪTIS. Tur – Alūksnes malā. Karogs, Nr.6 (01.06.1977)

Elza Veronika Grāvīte

E. Gr. Īlija

Plukše

–1926
Alūksnes vidusskola
Kanaviņu iela 14, Alūksne

Angļu valodas institūts
Raiņa bulvāris 29, Rīga
Studējusi Angļu valodas institūtā.

1916–1919
mācījiesmācījusies Zeltiņu draudzesskolā

Akadēmiskā organizācija "Ramave"

1945–1948
Alūksnes vidusskola
Kanaviņu iela 14, Alūksne
latviešu valodas un literatūras skolotāja

1948–1954
Alūksnes strādnieku jaunatnes vidusskola
Glika iela 10, Alūksne
latviešu un angļu valodas skolotāja

1994
Alūksne