"Mamma savu darbu darīja no visas sirds. Viņa mīlēja priekšmetu, kuru mācīja, mīlēja skolas dzīvi, atrada tur savu piepildījumu. Patiesībā visa mūsu ģimenes dzīve bija pakļauta skolai. Skola mums ar brāli bija kā mājas, jo tur bija mamma. Bet skola mums arī atņēma mammu. Agri iemācījāmies ar savu dzīvi tikt galā paši. Tētis gāja iepirkties, gatavoja vakariņas, mazgāja traukus, un tas bija pašsaprotami, jo mamma sēdēja pie rakstāmgalda. Tādu es arī viņu visbiežāk atceros, sēžam pie burtnīcu kaudzēm vai klades un fizikas žurnāliem, gatavojoties stundām. Pjoriškina sarakstīto mācību grāmatu mamma uzskatīja par novecojušu. Tas, kā mamma gatavojās stundām, vispār bija kaut kas vienreizējs. Kad mācījos vidusskolā, slodze mammai bija liela. Viena skolotāja darba noslogojums tai laikā skaitījās 18 stundas nedēļā, bet mammai bija 36 stundas nedēļā. Sešdesmitajos gados mamma mācīja fiziku no 8. līdz 11. klasei un visām 11. klasēm bija piecas paralēlās klases. Izņemot varbūt, ja kādai klasei audzinātājs bija kāds no kolēģiem fiziķiem. Katrai klasei mamma vielu pasniedza citādāk, jo viņa uzskatīja, ka, lai cik dīvaini arī tas būtu, zināšanu uztveres līmenis paralēlajās klasēs atšķiras. Vispirms mamma ņēma savu kabatas grāmatiņu ar visu skolēnu sarakstu un rūpīgi pārskatīja, kuru izsauks, kā viņam atprasīs, ko katram pajautās. Jo arī katru skolēnu mamma vērtēja atsevišķi. Cits bija drošāks un pārliecinātāks, cits bailīgāks. Tam uzdeva jautājumus un iedrošināja atbildēt pie tāfeles ar uzmundrinošiem, labvēlīgiem pamudinājumiem. Tā kā mācījos tai laikā pirmajā specializētajā klasē ar ķīmijas tehnoloģijas novirzienu, tad mūsu klasei mamma ļoti īpaši gatavojās. Mūsu klasē bija kādi pieci vai seši zēni, tai skaitā arī Jānis, kuri bija ļoti gudri, un, lai viņiem stundā nebūtu garlaicīgi un nebūtu jādauzās, mamma bieži sagatavoja piecus grūtus uzdevumus. Vielas atprasīšanas laikā gudros un kustīgos zēnus nosēdināja atsevišķi un iedalīja lapiņas ar uzdevumiem. Kurš pirmais atrisinās, tam ielika “5”. Kas par sacensību sākās! Man ļoti patika noskatīties uz kabineta stūri, kur puiši, pieres saraukuši, risināja, kurš ātrāk! Katra izsaucamā vārdu mamma ierakstīja speciāli sagrafētajā kladē un pretī uzvārdam bija jautājumi, par ko konkrētais skolēns atbildēs. Mammas mērķis nebija atzīmes, bet zināšanas. Viņa ļoti labi saprata, ka ir “fiziķi” un ir “liriķi”, un centās, lai kaut minimālu izpratni par fiziku iegūtu ikviens. Bieži mamma gatavoja tā saucamos “ātros kontroldarbus”. Uz klasi bija kādi pieci vai seši varianti, kur lapiņās bija jautājums no fizikas teorijas un divi vai trīs uzdevumi. Lapiņas bija jāsaraksta visiem 30 skolēniem, jo parasti tik lielas bija klases. Rakstāmmašīnas padomju laikā bez atļaujas nedrīkstēja izmantot. Datoru un printeru tad vēl nebija. Jāraksta bija ar roku caur kopējamo papīru. Bieži vien mēs ar brāli mammai centīgi palīdzējām un rakstījām šīs lapiņas. [..]
Mamma parasti strādāja vēlu vakaros un naktī – esot vieglāk koncentrēties. Mēs visi saldi gulējām, bet mamma sēdēja pie rakstāmgalda. Atnākusi no skolas, viņa centās pāris stundu pagulēt, bet ne vienmēr tas izdevās, jo bez mācību darba bija arī sabiedriskais darbs un klases audzināšana. Tas viss aizkavēja skolā ilgāk par novadīto stundu laiku. Tagad brīnos, kā mamma spēja izturēt tādu slodzi, brīnos arī par mūsu ģimeni. Mums ar brāli tas tolaik likās normāli, ka skola ir pirmajā vietā."
No meitas Ilzes Zabarovskas atmiņām