Luīze Elizabete Alksne

Vīrs – ārsts Jēkabs Alksnis.
Bērni – Milda (precējusies Mežciema), Valda (precējusies Bergmane), Arveds Alksnis, Austra (precējusies Liepiņa).

"60. g. mūža atceri nosvinēja pazīstamā ķirurga prof. Dr. med. Alkšņa dzīves biedre Elizabete Alksnis. Pēc izglītības beigšanas atvēra savu pirmskolu Liepājā. 1900. g apprecējās ar Dr. Alksni un aizbrauca vīram līdzi uz Krieviju. Pēc krievu-japāņu kara atgriezās Liepājā, uz viņas kā labd. b-bas priekšnieces ierosinājumu dibina bērnu patversmi. Pasaules karā Alksnis kdzei bij grūts, pat dzīvību apdraudošs darbs bēgļu komitejā. Liepājā palīdzēja arī vīram pie operācijām privātā klinikā. Bij sarkanā krusta priekšniece, nereti nācās būt frontē pirmās līnijās. Kara laikā bij Liepājas sieviešu palīdzības korpusa un bērnu ēdināšanas punkta pr-ce. No 1921- g līdz ar vīru pārnāca Rīgā un darbojās tuberkulozes apkarošanas biedrībā, Bērnu palīdzības savienībā, Jaunavu kristīgā s-bā. Apbalvota ar Triju zvaigžņu ordeni."

60. g. mūža atceri... Zeltene, Nr. 5, 01.03.1933, 20. lpp.

"Vairāk kā četri gadu desmiti klusu, bet panākumiem bagātu sabiedrisku darbību risina Elizabete Alksnis, prof. Dr. med. Alkšņa dzīves biedre. Šis darbs galvenokārt izpaužas apgādības un palīdzības laukā, kas sevišķi nepieciešama dzīves pabērņiem, likteņa piemeklētiem. Starp sievietēm-sabiedriskām darbiniecēm Alkšņa kundze ieņem vienu no visredzamākām vietām. Viņa nekad nav ārēji skaļa, bet neatlaidīgi uzņēmīga, dedzīga un lietpratīga. Viņas devīze: lai par cilvēku runā viņa darbs. Ar savu darba lauku viņa tā saaugusi, ka mēdz vēl tagad piezīmēt: "Sabiedriskā darbā es atpūšos. Kā gan es varētu dzīvot bez tā?" Tā vien liekas, ka Elizabete Alksnis sabiedriskam darbam būtu tieši dzimusi: ar visu sirdi, ar retu pašaizliedzību vienmēr strādāt un palīdzēt visur savam līdzcilvēkam. Sevišķi viņa arvienu acīs turējusi mūsu nākotnes solījumu — bērnus un jaunatni. Bet sabiedriskas darbinieces ceļš nebūt nav rozēm kaisīts. Daudz šķēršļu bijis jāpārvar, pat dzīvības briesmās jādarbojas. Un gandarījumu arvienu Alkšņa kundzei sagādājusi ne ārējā atzinība un slavinājumi, bet pats veiktais darbs. Pat tagad, kur viņai jau pāri 60 gadiem, tā turpina ne mazāk enerģiski strādāt un tieši sievietes labā, jo tās organizācijas mērķi, kuras priekšgalā viņa atrodas, ir reti plaši virzīti jaunu sieviešu dzīves veidošanai uz iespējami saulaināku nākotni.
Elizabete Alksnis dzimusi 1873. g. 19. februāri Aizputē. Vecāki jau no agras mazotnes meitenē centušies iepotēt mīlestības un palīdzības garu, ko kā svētu mantojumu viņa paturējusi visu mūžu un kas cēlis viņu lielas cilvēcības apgarotu darbinieku pirmās rindās. Jau no bērnības ilgojusies kļūt skolotāja, kas arī viņai izdevies, nobeidzot meiteņu skolu un papildinoties paidagoģijā. Vēl gluži jauna meitene, 17 g. veca, Elizabete atver savu privātskolu Liepājā ar 2 klasēm. Šai darbā viņa stājas ar karstu mīlestību sirdi, skolu izveidoja un vadīja 8 gadus. Ap sevi šai laikā pulcēja redzamākos Liepājā dzīvojošos latviešu darbiniekus, starp citu: Fr. Brīvzemnieku, Bachmani, Jansonu-Braunu, Kreicbergu u. c. Liels atbalsts un skubinātājs sevišķi bijis Fr. Brīvzemnieks, uz kura ierosmi arī sākusi sabiedrisko darbību. Pirmais darba lauks bijis — Liepājas latviešu labdarības biedrība.
Ar 1900. g. Elizabetes dzīvē iestājās jauns posms: viņa apprecējās ar Jēkabu Alksni, ar kuru bija pazīstama jau no ģimnāzijas laikiem. Alksnis bija beidzis medicīnas fakultāti un kā jauns ārsts piekomandēts Pēterpils kara medicīnas akadēmijai. Uz pastāvīgu darbu Alksni nosūtīja Koveļā, Volīnijas guberņā. Nu arī Elizabetei vajadzēja pārtraukt skolas darbu un sekot vīram uz Krieviju. Šīs pilsētas iedzīvotāji dzīvojuši visai trūcīgi un lai mazinātu dzīves grūtdieņu likstas, jaunā Alkšņa kundze nodibinājusi punktu iedzīvotāju paēdināšanai. Šis arī uzskatāms kā pirmsākums viņas palīdzības darbam, kas kā liela misija kļuva visai turpmākai dzīvei. No Koveļas Alkšņi pārgāja dzīvot Pēterpilī, bet drīzi viņi atgriezās dzimtenē un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Liepājā. Atkal Alkšņa kundze atjaunoja savu darbību Liepājas latviešu labdarības biedrībā, kur viņu ievēlēja par priekšnieci. Viņa ierosināja arī patversmes būvi 70 trūcīgiem un vecāku pa mestiem bērniem.
Pasaules kara laikā Dr. Alksnim kā kara ārstam vajadzēja doties uz Pēterpili, no kurienes to pārcēla uz Vitebsku par slimnīcas vadītāju. Viņam sekoja arī Elizabete. Tagad viņa savu darbību sāka attīstīt bēgļu komitejās, lai palīdzētu dzimteni zaudējušiem. Vispār darbs kara laikā bija ļoti grūts un nereti ar dzīvības briesmām savienots. Vitebskā Alkšņa kundzi atceras kā īstu labdarības sargeņģeli. Tikko tur sākuši ierasties pirmie latviešu bēgļi, viņa pielikusi visus savus spēkus palīdzības darbam: sagādājusi līdzekļus apgādības punkta iekārtošanai, ar Zālīša un Goldmaņa palīdzību izgādājusi lielāku valdības pabalstu un apgādājamo bēgļu skaits sniedzies pāri 11,000. Bez tam viņa rūpējās par skolu bēgļu bērniem. 1918. g. atgriezās atkal Liepājā, kur sākās Alkšņa kundzei reti rosīgs un darba pārbagāts laikmets. Kara vētrās saplosītā dzimtene prasīja palīdzību, nabadzība nomāca iedzīvotājus. Tūliņ Alkšņa kundze ķērās pie lielā palīdzības darba: kopā ar Liepājas latv. b-bu noorganizēja un vadīja trūcīgo iedzīvotāju ēdināšanas punktu. Tikko bija Sarkanā krusta darbību, izlaida uzaicinājumu ziedot drēbes, apavus, pārtiku. Elizabete nodibināja Sieviešu palīdzības korpusu. Trīs nedēļu laikā Sarkanā krustā bija jau iekārtotas 70 gultas. Elizabeti Alksnis izvirzīja par Sarkanā krusta priekšnieci. Ap Liepāju saistās mūsu valsts pirmās liktenīgās dienas. Alkšņiem tajās pierakstāmi izcilus nopelni. Elizabetei nereti nācās izbaudīt pat pozīciju ugunis, kad tā uz fronti veda kareivjiem siltu apģērbu un ēdienu. Dr. Alkšņa privātā klinika un Sarkanais krusts bija ievainoto pārpilni, no Liepājas un arī Rīgas frontēm. Alkšņa kundze nereti palīdzēja vīram arī pie operācijām. Bet pēc palīdzības prasīja daudzi, daudzi. Kā amerikāņu ēdināšanas punkta priekšniece viņa izgādāja no Amerikas palīdzības komitejas priekšnieka Orbisona, Rīgā, prāvākus līdzekļus un paēdināja un apģērba pāri par 28,000 iedzīvotāju. Alkšņa kundze stājās arī sakaros ar Zviedrijas iestādēm un panāca, ka 125 latviešu bērnus varēja uz 5 —6 mēnešiem aizvest Stokholmā, kur tie visai uzlabojās un atspirga, kā arī līdzi atveda lielus apģērba krājumus.
Kopš 1921. g. Alkšņu dzimta dzīvo Rīgā, kur Dr. med. Alksnis saistīts pie mūsu augstskolas un tagad ir chirurģijas profesors, kā arī viens no populārākiem ārstiem. Elizabete Alksnis rosīgi turpina sabiedrisko darbību. Viņa nodibinājusi Kalpakiešu dāmu komiteju, darbojusies Tuberkulozes apkarošanas biedrībā, Latv. bērnu palīdzības savienībā, Zviedru biedrībā, Miera draudzes dāmu komitejā, Rīgas pilsētas sabiedriskās palīdzības komitejā. Sevišķi rosīgu darbību attīstījusi palīdzības darbā plūdu gados. Tagad ir Jaunu sieviešu kristīgās savienības priekšniece, bez tam būdama arī jauks ģimenes cilvēks un vairāku bērnu māte."

D. "Lai par cilvēku runā viņa darbs." (No Elizabetes Alksnis dzīves gaitām). Zeltene, Nr. 16, 15.08.1934, 4.–5. lpp.

Skutule

Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss
Liepāja
Sieviešu palīdzības korpusa Liepājas nodaļas priekšniece

Latvijas kristīgās savienības priekšniece

Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrība

1907
Liepāja
Liepājas latviešu biedrības priekšniece

1916–1918
Vitebska
Vitebskas latviešu bēgļu bērnu patversmes vadītāja

1919
Liepāja
Liepājas Sarkanā Krusta priekšniece

1919
Amerikāņu bērnu palīdzības komitejas Kurzemes nodaļas priekšniece