"M. Silevic bija I. Rīgas mūzikas institūta audzēkne. Pēc sekmīgas klavieru klašu nobeigšanas viņa tika paturēta turpat par skolotāju. Sava brāļa Jozefa tālaika institūta īpašnieka un direktora Medinga kga turpmākā vadībā atrazdamās, viņa uzstrādājās tādā mākslas augstumā, ka pēc kādiem institūta publiskiem vakariem, kuros starp citiem institūta skolotājiem piedalījās arī nelaiķe ar klavieru gabalu priekšnesumiem, viņa publikā atrada nedalītu piekrišanu. Viņas maigais un dzintartīrais piesitiens un temperamenta pilnā spēle aizrāva katru. Arī tehniskā izveicībā viņa gāja milzu soļiem uz priekšu. Šo māksliniekam vajadzīgo īpašību dēļ visi tie, piem., koncertu dziedātāji un dziedātājas, biedrību koru diriģenti un koncertu devēji uz vijolēm, čello un citiem instrumentiem, kas vien reiz viņas klavieru priekšnesumus bij dzirdējuši, to nevarēja aizmirst. Tālab vēlākos gados nāca viens uzaicinājums pēc otra, kur M. Silevic vajadzēja piedalīties gan kā koncerta devējai, gan kā klavieru pavadītājai citu instrumentu vai dziedātāju koncertos. Ar kādu koncertu antreprenieri (uzņēmēju, izrīkotāju) viņa koncertēja pāris gadus atpakaļ visās lielākajās Dienvidus Krievijas, Kaukāzijas un Persijas pilsētās. Pēdējos gados daudzreiz atgadījās, ka daudz uzaicinājumi tai bij jāatraida.
Arī Jelgavā Silevic kundze vairākos koncertos piedalījusies. Neskatot uz savu vājo organismu, biežām nervozām galvas sāpēm, viņa sēdēja pie klavierēm dien no dienas mūzikas institūtā, kurš tagad Peina kga īpašums un direkcijā, un mājā pa vakariem ar privātskolniekiem kā mīļota klavieru skolotāja."
Jelgavnieks. Pianiste Marija Silevic savā dzīvē un pēdējā gaitā. Latviešu Avīzes, Nr. 21, 18.02.1912., 2. lpp.
"Viņa bija ne mazāk apdāvināta kā brāļi, apveltīta ar absolūto dzirdi un izcila pianiste. Lieliski lasījusi no lapas, lieliski varējusi transponēt. Galvenokārt darbojās kā koncermeistare un kamermūziķe. Koncertējusi ar ievērojamākiem sava laika solistiem Rīgā un pa visu plašo Krievzemi, ar Paulu Saksu, ar Jozefu Švarcu, ar Malvīni Vīgneri-Grīnbergu. [..] Ir pat saglabājusies leģenda, ka viņa Harkovā ciemojusies pie Andreja Jurjāna, kurš tikko bijis uzrakstījis "Latvju dejas", bet nav paspējis klavierizvilkumu uzrakstīt. Viņš atvainojies, ka ir tikai partitūra, Marija atbildējusi, ka tas nekas, nolikusi uz nošu pults partitūru un spēlējusi. [..]
Viņa 33 gadu vecumā traģiski aizgāja bojā. Viņa cieta no hroniskas migrēnas un kārtējas lēkmes laikā devusies uz aptieku nopirkt pretsāpju pulveri. Aptiekārs liktenīgas pārskatīšanas dēļ iedevis kaut kādu indi. Tās pašas dienas vakarā viņa arī nomirusi. Bet leģendas par viņas spēli, pedagoģisko darbību un neparasto apdāvinātību ir saglabājušās."
Rūta Līcīte Latvijas Radio 1 raidījumā Dzimtas saknes: Mediņu muzikālais dzimtas koks ar glezniecisku zaru mūsdienās 2017. gada 18. novembrī. Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/latvijas-dzimtu-saknes/medinu-muzikalais-dzimtas-koks-ar-glezniecisku-zaru-musdienas.a95263
"Sirsnīga draudzība vienoja māsu Mariju ar Malvīni Vīgneri-Grīnbergu. Kopīgās koncertgaitās Latvijas pilsētās un laukos viņas popularizēja latviešu komponistu J. Vītola, E. Dārziņa un A. Kalniņa solodziesmas, bet it sevišķi J. Vītola latviešu tautas dziesmu apdares, kuru izpildīšanā M. Vīgnere-Grīnberga bija nepārspēta interprete."
Jēkabs Mediņš. Silueti: autobiogrāfiski meti no dzīves un darba gaitām. Rīga: Liesma, 1968, 13. lpp.