Marta Grimma
26.11.1901 – 07.09.1983
Marta Grimma (1901–1983) – dzejniece un tulkotāja. Izdoti dzejoļu krājumi "Tavai mīlestībai un mūžībai" (1929), "Mana balss" (1932), "Sēru vītoli" (1934), dzejas izlase "Priežu ziedi" (1977), aprakstu krājums "Čehoslovākijā" (1933), stāstu krājums "Kad Donava šalc" (1934). Presē publicējusi stāstus, romānu "Sirds saulgrieži" (1938), rakstus un recenzijas par latviešu, čehu, ungāru literatūru un teātru iestudējumiem. Tulkojusi no čehu un krievu valodas.
Dzimšanas laiks/vieta
26.11.1901
Baloži
Miršanas laiks/vieta
07.09.1983
Rūjiena
Personiska informācija
Dzimusi rentnieka un amatnieka Jāņa Artura Grimma un viņa sievas Karlīnes (dzimusi Krieviņa) Grimmas ģimenē kā devītais bērns.
1927. gada 4. janvārī: laulības ar Jāni Endzelīnu (1873–1961). (Laulība šķirta 1929. gada 10. aprīlī.)
1927: piedzimst meita Līvija Endzelīna (1927–2008).
1929–1931: studē Prāgas Kārļa Universitātē.
1933. gada 16. septembrī: laulības ar Jāni Ķelpi (1908–1981).
1934: piedzimst meita Viola (Violeta)
1935: piedzimst dēls Rolands Arvīds.
1939: piedzimst dēls Jānis.
1940: piedzimst meita Ināra.
1940: Martas Grimmas un Jāņa Ķelpes ceļi šķiras. Ķelpe no Rīgas dodas uz dzimto novadu Trikātu, Marta ar bērniem pārceļas uz dzīvi Rūjienā.
Profesionālā darbība
1920. gadu beigās – 30. gadi: publicējusi rakstus un recenzijas par latviešu, čehu, ungāru literatūru un teātru iestudējumiem.
1927: pirmā publikācija – dzejolis "Turaida" publicēts laikrakstā "Latvis" (22. maijā).
1927: pirmais publicētais prozas darbs – tēlojums "Māmiņ... zemenītes!" publicēts žurnālā "Latvijas Jaunatne" (2. nr.).
1938: romāns "Sirds saulgrieži" publicēts žurnālā "Sievietes Pasaule".
1970. gados: publicējusi dzejoļus periodikā.
1988: piedalījusies "Čehu–latviešu vārdnīcas" sastādīšanā.
DZEJA
1929: "Tavai mīlestībai un mūžībai" (Valters un Rapa)
1932: "Mana balss" (Valters un Rapa)
1934: "Sēru vītoli" (Autorizdevums)
1977: "Priežu ziedi" (izlase) (Liesma)
1934: "Kad Donava šalc" (stāstu krājums) (Autorizdevums)
CEĻOJUMU APRAKSTS
1933: "Čehoslovākijā" (aprakstu krājums) (Autorizdevums)
TULKOJUMI NO ČEHU VALODAS
1932: "Čehu lirika" (Valters un Rapa)
1934 "Čehu rakstnieku sejas" (Autorizdevums)
1958: Jans Otčenašeks "Pilsonis Brihs" (LVI)
1960: Zdeneks Pluharžs "Ja mani atstāsi" (LVI)
1962: Aloizs Jirāseks "Suņgalvji" (LVI, periodikā jau 1935)
1965: Vaclavs Ržezāčs "Tracis Kalēju ieliņā" (LVI)
TULKOJUMI NO KRIEVU VALODAS
1933: Aleksandrs Puškins "Poltava" (Autorizdevums)
1969: Anatolijs Ribakovs "Kroša brīvdienas" (Liesma)
Citātu galerija
"Grimmas dzeja ir mākslinieciski nevienmērīga, labākajos dzejoļos kaisls temperaments, patoss, spēcīgas, nereti neapvaldītas un pretrunīgas jūtas. Tajos atspoguļota emancipētas, iekšēji neatkarīgas sievietes garīgā pasaule. Iemīļoto motīvu lokā (mīla, māte, dzimtene, reliģija) Grimma tiecas nonākt līdz pasaules filozfiskai izpratnei. Grimmas romantiski ievirzītajai dzejai raksturīgi arī sentimentālisma akcenti. (..) Grimmas stāstos ievīti autobiogrāfiski motīvi; izkāpinātu jūtu pārņemtos varoņus virza fatālas kaislības. Stāstu kompozīcija maz izstrādāta, sižets pakļauts jūtu attīstībai."
Ieva Kalniņa. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.
"Pateicoties fundamentālajai izglītībai universitātēs Rīgā un Prāgā, Grimma izcēlās kā pirmā latviete, kura specializējās čehu literatūrā. (..) Grimmas nozīmīgākais tulkojums bija antoloģija "Čechu lirika" (1932), kura Latvijā kļuva par trešo svešas tautas dzeju reprezentējošo krājumu pēc vācu un franču izlases. (..) Kamēr Grimmas – cietējas, askētes un ideālistes – temperamentīgās balss bieži nomāca Grimmu kā dzejnieci, paradoksālā kārtā vislielākā literārā vērtība droši vien ir viņas pieklusinātajām vārsmām, kuras rakstītas no sirds un kurām ir sava vieta latviešu sirds kultūrā. Lielā mērā tajā iekļaujas arī viņas apbrīnojamais tulkotājas un popularizētājas veikums, kas izveidojis vienu no latviešu un čehu kultūras sakaru stiprajiem pamatiem, uz kuriem būvniecība turpinās joprojām."
Pāvels Štolls. Marta Grimma un čehu literatūras latviskās refleksijas. Latviešu kultūra un brāļu draudze. 2016, 213–218. lpp.
Par dzejoļu krājumu "Tavai mīlestībai un mūžībai" (Valters un Rapa, 1929)
"No sešiem jaunajiem dzejniekiem biezāko grāmatu laidusi klajā Marta Grimma. Viņa rīkojas ar tādu savādu dzejas līdzekļu un arī – surrogātu pārmērību, ka viņas darbs pazaudē māksliniecisko ticamību. To vēl vairāk veicina svešvārdu drūzma un atkārtošanās. Sevišķi pirmā noved pie jautājuma, vai taisni ar to pati dzejniece netop lasītājam sveša? Vai gleznas, kas saistās pie vārdiem, kuri cēlušies tik daudzās un dažādās tautās, netop par nedzīvu kompilāciju? Grimmai turpmāk visādā ziņā jāatmet tādas nejēdzības, kā: "dzeļ kā sērskābe" (75), un sliktas atskaņas: zīmogs – Šeiloks (80). Interesantākais ir Grimmas erotika. Par to ir viņas labākie dzejoļi: "Balles karaliene", "Dāma plīvurā". Bet visumā jāpiekrīt tam, ko Grimma pati domā par savu mūzu: "Tā dzeja nav, bet dvēsles moku vaidi" (142). Dzejnieces pārdzīvojumi un izteiksme vēl neiztaisa viengabalainu lējumu. Spirdzinošs ir viņas nemiers ar sevi un apkārtni. Bet jau savāda viņas lieluma apziņa, kad mēs, arī šo grāmatu apskatījuši, nemiera pilni joprojām meklējam, no kuras puses īsti ausīs mūsu jaunākās lirikas rīta blāzma. Mums iemesls to darīt, jo jūtamies vēl arvien neizpestīti no vidējības un pat neapdāvinātības. Kur vajag talanta, tur nepietiek ar labu galvu. Tāpēc Grimma nepaceļas visai augstu mūsu jauno dzejnieču plejādē."
Arturs Baumanis. Mūsu jaunākā lirika. Daugava, Nr. 5, 1.05.1929.
Par dzejoļu krājumu "Mana balss" (Valters un Rapa, 1932)
"Marta Grimma vispirmā kārtā ir mīlestības dzejniece. levada dzejolī viņa saka, ka tai nav bailes no nāves, bet gan – nomirt bez mīlestības. Mīlas motīvi, spēcīgi un izjusti, aužas cauri visam krājumam, jo sevišķi nodaļā "Mīlestība". Otrkārt, Marta Grimma ir klusuma un vientulības dzejniece. Dzejolī "Man gribētos klusēt" (132. lpp.) dzejniece bēg no drūzmas vientulībā, tvīkst klusuma. Šāda veida dzejoļos dzejniece ir sirsnīga un maiga, vientulības salduma apdvesta. Treškārt, Marta Grimma ir etnogrāfiska dzejniece. Krājumā šim dzejas veidam ierādīta vesela nodaļa "Čehoslovākijai". Ceturtkārt, M. Grimma ir likteņa dzejniece. Viņa jūt likteņa neatvairāmo varu, cilvēka vājumu pret to, un mistiskās izjūtās attēlo savus dvēseles pārdzīvojumus."
Jānis Ķelpe. Marta Grimma – "Mana balss". Rūjienas Vēstnesis, Nr. 44, 7.10.1932.
"Kad Grimma iesāka dzejot, bija ļaudis, kas viņu uzskatīja par mūsu otro Aspaziju. Ja vispār kādai no jaunajām dzejniecēm bija ugunīgs, dienvidniecisks un plašs vēriens, tad vispirms to varēja sacīt par Grimmu. Viņas dzeja tiecās visu garā pieredzēt un pārdzīvot un no filistrības sargājās kā no mēra. Grimmas nodomus veicināja viņas dzejas bakhantiskais, skaļais, augstais un Salomes garā drusciņ perversais un tāpēc vienu otru apsūnojušu vīru šokējošais tonis. Viņas trūkumi bij – šī toņa vienmuļība un, kā sākumā likās, pavirši kopta izteiksme. Bet "Tavai mīlestībai un mūžībai" nu seko otra grāmata. Pagājuši pāra gadi, kuros infantīlo un "vētru un dziņu" steigā sasteigto var izsijāt, noslīpēt, nākt ar jauniem akordiem, un kas šoreiz tas galvenais, toņu skalu paplašināt. Kā Grimmai pa šo laiku veicies? Vispirms jāsaka, ka nav vairs tās nebēdības, kas darīja svaigu viņas pirmo grāmatu. Viņa vairs nemēģina tēlot, cik daudzkrāsaina izliekas pasaule, caur dzejnieka prizmu skatoties, viņa jau itin prozaiski tiesājas ar dzīvi. Grimmas spars apbrīnojams, bet vēl joprojām ne visai attīstīta viņas paškritika un gaume. Viņas grāmata tāpēc gan var interesēt, bet nevar iepriecināt. Jābrīnās, ka līdzās dažai atjautīgai episkai fantāzijai un vienai otrai korektai Čehoslovākijas dabas un kultūras ainai var nonākt bezgaršībā. Jo tādi dziļas iedvesmas apgaroti darbi, kāds ir, piemēram, "Dzīvības ģēnijs", liecina, ka Grimmai zināmas dzejnieces dāvānas neapšaubāmas. Bet gribas ticēt, ka Grimma vēl rakstīs — un uzrakstīs ko vērtīgāku, jo "Mana balss" vēl nav tai visai glaimojoša atestācija."
Arturs Baumanis. Jaunie dzejnieki. Daugava, Nr. 10, 1.10.1932.
Par dzejoļu krājumu "Sēru vītoli" (Autorizdevums, 1934)
"Šai grāmatā daudz raksturīgu vilcienu dzejnieces sejā, – daudz trauksmaini uzsistu, aprautu, viņas koklei zīmīgu akordu. Marta Grimma ir patriote. Vairākus izjustus dzejoļus viņa veltījusi mātei un mātes un bērna pašaizliedzīgai mīlai. leskanas arī dziļas vientulības un dzīves vilšanās izjūta. Idejiskā ziņā krājumā viszīmīgākā ir "Poēma par strēlnieka līgavu" (99–108), kas pēc satura pielīdzināma savā laikā tik populārajam Plūdoņa "Atraitnes dēlam". Tā ir dziesma par studenti–censoni, kas grib augstāko zinātni sniegt, cīnīties, strādāt. Atsakoties no visa: no vecāku un dzīves aicinājuma, jaunā varone dzied himnu darbam. (..) Poēmas varonē saskatāms ilgi gaidītais pozitīvās sievietes–censones siluets mūsu dzejā, kāds sen jau bija sastopams dzīvē. Dzejniecei varētu tikai likt pie sirds nākošos dzeju krājumos ievērot stingrāku redakciju. Ir daudz atkārtojumu. Visumā — Martas Grimmas dzeju krājums "Sēru vītoli" apsveicams, kā sievietes gara mantu krājumu papildinājums.
Paula Balode. Marta Grimma. Sēru vītoli. Latviete, Nr. 11, 1.11.1934.
Saiknes
Jānis Endzelīns - Bijušais vīrs
Jānis Ķelpe - Bijušais vīrs
Oskars Grimms - Brālis
Paula Jēgere-Freimane - Studiju biedre
Uldis Zemzaris - Znots
Valdis Rūja - Skolnieks
Dzimtais vārds
Marta Emīlija Grimma
Pseidonīms
Linlija
Papildu vārdi
Endzelīna, Ķelpe
Dalība organizācijās
Izglītība
1912–1913
Strazdumuižas elementārskola
Strazdumuiža
1913–1917
M. Stalažas proģimnāzija
Rūjiena
Apguvusi franču, vācu, angļu un krievu valodas pamatus. Skolu beidzot, pratusi brīvi runāt krievu valodā.
1917–1918
Liepājas sieviešu ģimnāzija
Sanktpēterburga
Petrogradā no Liepājas evakuētajā krievu sieviešu ģimnāzijā uzņemta 5. klasē.
1918
Marijas Beķeres sieviešu ģimnāzija
Stabu iela 14, Rīga
1918–1920
Rīgas pilsētas 2. vidusskola
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
1920–1926
Latvijas Universitāte
Rīga
Filoloģijas un filozofijas fakultāteSākumā studē Ģermāņu un Romāņu nodaļā, tad Baltu filoloģijas nodaļā.
1929–1931
Prāgas Kārļa universitāte
Prāga
Ar Kultūras fonda stipendiju studējusi literatūru, slāvu valodas un salīdzināmo literatūrzinātni.
Dzīvesvieta
11.1917–1918
Sanktpēterburga
1918
Ribinska
"1918. gada pavasarī pabeidzu ģimnāzijas piekto klasi. Mana māsa Emma ar vīru –karavīru, skolotāju un dzejnieku Jāni Putniņu (ps. Ceraputniņš) tajā laikā dzīvoja Ribinskā. Viņu aicināta, devos turp un kādu laiku visi dzīvojām Lāpinu ģimenē. Tā paša gada vasarā mēs ar brāli Oskaru cauri Pleskavai devāmies ceļā uz Latviju." (Grimma, M. Mans dzīves stāsts. Karogs Nr. 11, 1981)
1918–1929
Rīga
01.1920
Dzirnavu iela 3A, Rīga
1921–1926
Bruņinieku iela 26
1921
Ganību dambis, Rīga
1927–1929
Ģertrūdes iela 3, Rīga
05.1929–1931
Žižkova
1931–1933
Rūjiena
1933–1941
Rīga
1941–1983
Rūjiena
Darbavieta
1924–1926
Latvijas Universitāte
Rīga
Strādājusi par subasistenti Baltu filoloģijas katedrā.
1927
Pierakstījusi profesora Jāņa Endzelīna "Lekcijas par baltu valodu salīdzināmo gramatiku".
1931–1933
Rūjiena
Skolotāja
1933–1940
Rīga
Skolotāja
1935–1940
Žurnāls "Sievietes Pasaule"
Rīga
Literatūras un mākslas nodaļas vadītāja.
1941–1955
Rūjienas vidusskola
Rūjiena
Skolotāja
1955–1957
Rūjiena
Rūjas ciema bibliotēkas vadītāja un kolportiere.
Ceļojums
1929–1931
Austrija
1929–1931
Vācija
1929–1931
Slovākija
1929–1931
Ungārija
1929–1931
Itālija
1929–1931
Budapešta
1929–1931
Trieste
1929–1931
Košice
1929–1931
Vīne
1929–1931
Bratislava
1929–1931
Brno
1929–1931
Berlīne
1929–1931
Drēzdene
1929–1931
Minhene
1929–1931
Turnova
1929–1931
Pilzene
1929–1931
Horvātija
1929–1931
Serbija
1929–1931
Slovēnija
Apglabāts
09.1983
Skudrītes kapi