Marta Skuja

05.07.1915 – 17.10.1946

Marta Skuja (īstajā vārdā Valērija Mundura, 1915–1946), rakstniece. Beigusi Jaunaglonas ģimnāziju, studējusi matemātiku, vēlāk filoloģiju Latvijas Universitātē. Aktīvi darbojusies latgaliešu studentu biedrībā "Dzimtine", šajā laikā pievērsusies arī literārai jaunradei. Rakstījusi nelielas formas darbus – dzejā aforistiskas divrindes, prozā – skices un tēlojumus par Latgali. Pēc 1941. gada 14. jūnija, kad tika deportēts viņas vīrs – rakstnieks Viktors Mundurs, viņas dzīvē un daiļradē iestājās krass lūzums. Sāpes un izmisums dominē arī viņas vienīgajā dzejas krājumā "Naziņā" (1944, atkārtots izdevums 1991). 1945. gada rudenī iesaistījusies partizānu organizācijā "Latvijas Tēvijas sargu – partizānu apvienība" ar mērķi gāzt Latvijā komunistu varu un atjaunot demokrātisku Latvijas valsti. 1946. gadā tiek apcietināta un notiesāta uz nāvi nošaujot. 1991. gadā reabilitēta.

rakstniece

Dzimšanas laiks/vieta

05.07.1915
Neretas pagasts
Dzimusi Neretas pagasta Bērziņos.

Miršanas laiks/vieta

17.10.1946
Rīga
1946. gada 18. jūlijā notiesāta uz nāvi nošaujot, sods izpildīts 1946. gada 17. oktobrī.1991. gada 17. decembrī reabilitēta.

Personiska informācija

Dzimusi lietuviešu zemnieka ģimenē.
1940. gada 13. janvāris: laulības ar literatūrzinātnieku un rakstnieku Viktoru Munduru Rīgas Magdalēnas baznīcā. Ģimenē piedzimst meita Silvija.
1941. gada 14. jūnijs: deportēts Martas Skujas vīrs – rakstnieks Viktors Mundurs.
Kādu laiku dzīvojusi vīra vecāku mājās un strādājusi Līvānu pagastā, Vārkavas Neicenieku skolā.

Profesionālā darbība

1937: pirmā publikācija – dzejoļi "Saules dīnas" un "Draudi" žurnālā "Zīdūnis" (3. nr.).
Rakstījusi nepretenciozus nelielas formas darbus – dzejā aforistiskas divrindes, prozā – skices un tēlojumus par Latgali. Mākslinieciski spēcīgi īsie stāsti, galvenokārt par bērnu un jaunatnes dzīvi.
1943: sastādījusi latgaliešu rakstnieku Ziemassvētku stāstu krājumu "Mozais brōleits".
Pēc 1941. gada 14. jūnija, kad tika deportēts Martas Skujas vīrs – rakstnieks Viktors Mundurs, viņas dzīvē un daiļradē iestājās krass lūzums – par vienīgo dzejas izjūtu kļuva sāpes un izmisums. To simbolizē arī vienīgā dzejoļu krājuma nosaukums "Naziņā" : neziņa par aizvesto vīru, par savu un tautas likteni atainojas drūmā, smagā, bet dziļi izjustā un stilistiski noskaņotā dzejā.
1944: latgaliešu literatūras konkursā krājums "Naziņā" (rokrakstā) ieguva 3. vietu.

Dzeja
1944: "Naziņā" (atkārtots izdevums: 1991)

Citātu galerija

Par dzejoļu krājumu "Naziņā" (1944)

"Šajā mazajā grāmatiņā ir īsa, bet liela iekšējās dzīves drāma un traģēdija. Šī grāmatiņa ir pilna sāpju un skaistuma, pilna spraiguma un arī izmisīgas bezpalīdzības. (..) krājumā "Naziņā" atrodam trejādu neziņas izpausmi: pirmkārt, tā ir neziņa un šaubas par iespējamo kopējo ceļu nākotnē blakus mīļotam cilvēkam; otrkārt, tā ir neziņa par tautas likteni draudīgos kara vētru apstākļos; un beidzot, tā ir neziņa par aizvesto vīru (šī neziņa nomoka galvenokārt kara gados). (..) Viņas stilam piemīt spraigi emocionāla, dziļi subjektīva intelektualitāte, niansēs ejoša, urdīgi analītiska un tomēr pārdzīvojumā vienota, uz vienas pamatnoskaņas balstīta doma."

Valeinis, Viktors. Latgaliešu lirikas vēsture. R.: Jumava, 1998, 119. lpp.