Paulīna Bārda

08.06.1890 – 07.10.1983

Dzejniece Paulīna Bārda (1890–1983) regulāri publicējusies periodikā (1920–44), dzejā dominē mīlas un dabas lirika. 1932. gadā izdots dzejoļu krājums "Vientulības prieks". Rakstījusi arī dzejoļus bērniem. Friča Bārdas sieva.

dzejniece

Dzimšanas laiks/vieta

08.06.1890
Jelgava

Miršanas laiks/vieta

07.10.1983
Rīga

Personiska informācija

Dzimusi laukstrādnieka ģimenē kā ceturtais bērns septiņu bērnu ģimenē. Bērnība pagājusi grūtos apstākļos. Pašai agri vajadzējis sākt pelnīt. Arī ilgas pēc izglītības nebija iespējams pilnībā apmierināt. Zināšanas pa lielākai daļai vajadzējis iegūt pašmācības ceļā.
1908: sākusi sarakstīties ar Frici Bārdu, atsaucoties uz laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" 1908. g. 24. jūlijā ievietotu sludinājumu: "Vēlos iepazīties ar nopietni izglītotu, bet klusu, kliedzošu emancipāciju nemīlošu (Grietiņas dabas) jaunavu. Vēstules ar ģīmetni (ko uz pirmo vēlējumos returnē) šās avīzes kant. zem "Fausts" Nr. 1740."
1915: apprecējusies ar Frici Bārdu.
1916: 4. aprīlī piedzimst dēls Zigurds (Sigurds; miris 1984. gada 1. augustā Melnburnā).
1917: 4. janvārī piedzimst meita Ulrika Tamāra (mirusi 1920. gada 22. janvārī).
1919: mirst Fricis Bārda.
1920: mirst arī meitiņa.
1920: aizbrauc uz
laukiem un strādā Pociema pagastskolā kā skolotāja.
1921: atgriezusies Rīgā, strādā Ebreju skolā par latviešu un vācu valodas skolotāju.
Tulkotāja laikrakstā "Pēdējā Brīdī".
Korektore apgādā "Valters un Rapa".

Profesionālā darbība

1920: pirmā publikācija – dzejolis "Namdurvīs" (veltīts Fricim Bārdam) publicēts laikrakstā "Latvijas Sargs" (12. maijā).
1920–44: periodikā regulāri iespiesti dzejoļi, stāsti un pastāsti.
1923–1926: kopā ar Antonu Bārdu sakārtojusi Friča Bārdas grāmatas "Dziesmas un lūgšans Dzīvības Kokam" (1923), "Vēstules" (1926).

Dzeja
1932: "Vientulības prieks"

Dzejoļu izlases
1973: "Rudens putniņš"
1982: "Vakarsaulē"

Dzeja bērniem
1974: "Vanadziņš un mazputniņi"
1979: "Bērnu dienas"

Tulkojumi
1933: A. Širokauers. "Vecā un jaunā mīlestība" (publicēts ar Antona Bārdas vārdu laikrakstā "Jaunākās Ziņas").
1942: Gotfrīds Kellers. Romāns "Zaļais Indriķis". Tulkojuši Jānis Kārkliņš un Paulīna Bārda (Latvju Grāmata).
1944: Dita Holesch. "Melnais Bento" (Elmāra Saulītes apgāds).
1955: N. Ņekrasovs "Ģenerālis Ķepainis" Dzejas jaunākā skolas vecuma bērniem (LVI).

Tulkojusi J. V. Gētes, A. Puškina u.c. autoru dzejoļus.

Daudz Paulīnas Bārdas dzejoļu ir komponēti (Adolfs Ābele, Jāzeps Mediņš, Imants Kalniņš, Juris Karlsons, Rihards Dubra, Ēriks Ešenvalds u.c.).

Citātu galerija

"Mūsu jaunāko dzejnieču vēl nenoskaņotā korī, nelīdzinādamās nekam un nejaukdamās ne ar ko, skan kāda dīvaini skaidra un dziļa melodija, Paulīnes Bārdas spēlēta, uz vienkāršas fleites. Acumirklī šīs skaņas vēl pārtrauc un padara nesadzirdamas literāriskas ikdienas troksnis, bet kam viņas ieskanējušas ausīs, — tas viņas vairs neaizmirst. Jaunākos laikos tik divas dzejnieces–sievietes ir likušas atskanēt tiem valdzinošiem akordiem, kuriem likusi atskanēt Paulīne Bārda. Tā ir tagadējā krievu dzejniece Anna Ahmatova un XIX. g. s. pirmajā pusē dzīvojusi franču dzejniece Marselīna Debor–Valmor. Uzkrītoši vienādi likteņi, kuri ķēruši šīs trīs rakstnieces, ir izsaukuši vienādas skaņas no viņu koklēm. Paulīne Bārda sāka savus dzejoļus drukāt tikai no 1920. g. Pārlasot viņus, izkaisītus pa avīzēm un žurnāliem, jāsaka, ka neviena latviešu dzejniece nav pratusi izteikt intīmāki, vienkāršāki un aizkustinošāki savas dzīves postu un savas sirds žēlabas. Viņā ir kaut kas no tās uzvarošās sievišķības, kura raud pie Kristus krusta pakājes un kuras smaids atstarojies neskaitāmās gleznās. Paulīne Bārda dzejo tik pat nepiespiesti, kā čalo avots vai dzied putns. Vai tas būtu prieks, bēdas vai mīlestība, viņa tos izteic reliģiozi, nelietodama neviena nolietota izteiciena. (..) Paulīnes Bārdas dzejoļi ir pilni dziļas dabas saprašanas un burvīgs mūzikālisms viņus visus pavada. Tā mūsu jaunāku dzejnieču pulkā, starp daudzām īstām un neīstām balsīm, aizvijas, lejas un burbuļo Paulīnes Bārdas dzeja, skanēdama visam pāri, kā visdaiļākā melodija."
Edvarts Virza. Paulīne Bārda. "Latvijas Jaunatne" Nr. 92, 1.04.1933.
"Vienkārša, sirsnīga, reliģiozas pazemības pilna savos dzejoļos ir Paulīna Bārda. Mīla, vientulība, Dievs — tie ir galvenie motīvi viņas lirikā. Romantikas un vieglas smeldzes apņemtai, viņai nav impulsīvas domas, uz priekšu raujošu ideju. Bārda meklē apskaidrību vientulībā, kur dvēsele var sarunāties ar Dievu un, atvairījusi no sevis katru emociju satrauktību, mierīgi skatās pretīm savam liktenim. Visur to pavada mīlas maigā elpa un rudenīgas saules skumji gaišais mirdzums. Viņas dzejas forma tikpat vienkārša, cik vienkāršs tās saturs."
Jānis Ķelpe. Latvju jaunākās rakstniecības vēsture. 1934.

Par dzejoļu krājumu "Vientulības prieks" (1932)

"Dzejoļu krājumā "Vientulības prieks" (1932) dominē mīlas un dabas lirika, vienkāršā izteiksmē pausts reliģiskas rezignācijas apskaidrots pasaules redzējums, valodai piemīt izteikta muzikalitāte."

Gints Jegermanis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

Par dzeju krājumā "Vakarsaulē" (Liesma, 1982)

"Tā ir gaišas sāpes dzeja, kas brīžiem kļūst pavisam smeldzīga, pat izmisīga, bet vairums gadījumos izstaro spēku, ticību un bezgalīgu mīlestību. Dzejoju krājuma tematika nav plaša, visa uzmanība koncentrēta uz mīlestību pret otru cilvēku un dzimteni un tas ļauj dzejniecei izjūtas un atziņas atklāt ļoti daudzveidīgi, niansēti, kopumā sasniedzot iespaidīgu māksliniecisko veselumu."

Atis Skalbergs. Smeldzīga himna mīlestībai un uzticībai. Karogs, Nr.3 (01.03.1983)