Tālrīta

Mācījusies Oktes, Iģenes un Garlenes pagastskolā (vēlāk Oktes skola).
Pēc iesvētībām Tālrīta, vecākā no sešiem bērniem ģimenē, devusies uz Rīgu. Viņa kalpojusi dažādās vietās. Apguvusi šuvējas prasmes, kas vēlāk noderēja bēgļu gaitās. Taču cerības uz mācībām neīstenojas.
1915: apprecējusies ar namdari Leonu Pakulu (1882–1963).
Kopā ar ģimeni devusies bēgļu gaitās.
Harkovā, neilgi pēc dzemdībām nomirst pirmdzimtais dēliņš.
Kopā ar vīru devusies uz Jekaterinoslavu (no 1926. gada Dņepropetrovska, no 2016. Dņipro), gan cenšoties izvairīties no vīra iesaukšanas armijā, gan labāk atalgota darba dēļ.
1917: piedzimst dēls Alfrēds.
1918: ģimene atgriežas Latvijā. Bada, aukstuma un bezdarba dēļ no Rīgas dodas uz Mildas vecāku saimniecību Vandzenes pagastā.
1921: piedzimst meita Helma.
1923: zemes reformas laikā Leonam Pakulam tiek piešķirts no Iģenes muižas atdalīts amatnieka zemesgabals (1,72 ha). Saimniecību nosauca par Ziediņiem.
Šajā laikā viņa iesaistījusies sieviešu sociālajā un politiskajā kustībā, darbojusies Latvju Sieviešu apvienībā (vēlāk Latviešu sieviešu apvienība, L.S.A.), bijusi vadītāja Talsu apkārtnes nodaļai.
1926: ģimene Ziediņus pārdod un pārceļas uz Nogales pagasta Ezeriņiem, nopērkot zemi bez ēkām.
1928: Iesaistījusies Nogales pašvaldības darbā. Ievēlēta Nogales pagasta revīzijas komisijā līdz ar skolotāju Martu Andersoni un skolas pārzini Olgu Ozoliņu.
1930: dodas uz Rīgu, bērnus atstādama Nogalē. Par pārdzīvojumiem un apņemšanos vēstīts autobiogrāfiskajā darbā "Maldu ceļi".
Strādājusi par šuvēju, bijusi arī žurnāla "Zeltene" līdzstrādniece.
1934: dēls Alfrēds peldoties noslīkst Nogales Melnezerā.
Ap 1940: oficiāli tiek šķirta Mildas Pakules laulība.
1941: apprecējusies ar Jāni Zīli, kļūstot par Mildu Zīli.
Mūža nogalē dzīvojusi Rīgā, precīzāku ziņu trūkst.

Avots:
Aleksandra
Pelēča lasītava.

1924: pirmā publikācija – dzejolis "Kas vainīgs?" žurnālā "Jaunā Balss" (5. nr.) (ar parakstu Milda Fabricius).
No 1926: pievērsusies prozai.
Publicējusies žurnālos "Nākotnes Sieviete", "Zeltene", laikrakstos "Taisnība", "Talsu Balss" u.c.
Iesaistījusies sieviešu sociālajā un politiskajā kustībā, darbojusies Latvju Sieviešu apvienībā (vēlāk Latviešu sieviešu apvienība, L.S.A.), bijusi vadītāja Talsu apkārtnes nodaļai.

Romāni
"Bāris" (periodikā 1931-32, grāmatā 1937)
"Maldu ceļi" (periodikā 1931-33)

Proza un dzeja
"Dvēseles spoguļi" (1937)

Proza
"Jaunības neprātā" (1938)

Proza bērniem
"Sudrabvītoli" (1936)
"Pavasara saulē" (1936)

Dzeja bērniem
"Pirmais cīrulītis" (visi 1936)

"Tālrītas stāstos un dzejās nav īpatnējāku krāsu un vilcienu. Autore tēmai pieiet bez pretenzijām, ar sirsnību un mīlestību, vienkāršiem līdzekļiem viņa rāda, ka cilvēki maldās un cieš, ka sevišķi sievietei tiek daudz pāri darīts. Bet sieviete arī ir tā, kas gan dziļāk cieš, bet arī pārestības ātrāk un vieglāk aizmirst un apmierinās. Autorei patīk rādīt, ka šie dzīves pabērni (tāds nosaukums dots kādam stāstiņam), paļaudamies uz Dievu un uz savu labo sirdi beidzot panāk apmierinājumu un dvēseles saskaņu. Tālrītas darbiem mazāk literāra, bet vairāk audzinoša vērtība."
Grāmatu soma. Jaunā Balss, Nr.5 (01.05.1937)

"Romānos "Bāris" un "Maldu ceļi" iezīmējas autobiogrāfiskas līnijas par neizdevušos laulības dzīvi. (..) Juzdama līdzi dzīves grūtdieņiem, Tālrīta tēlojusi, kā cietēji izaug par vērtīgiem cilvēkiem, māca mīlēt Dievu, darbu, dabu, meklēt dvēseles līdzsvaru. Tālrītas mākslinieciskais rokraksts neizkopts – spraigs stāstījums mijas ar shematiskām figūrām, pozitīva doma ar realitātes piekrāsojumiem."

Biruta Gudriķe. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.



Par bērnu dzejas krājumu "Pirmais cīrulītis" (Latvju grāmata, 1936)

"Bērna pasaulei Tālrīta nav sveša jau labu laiku: viņas pirmie dzejoļi sāka parādīties jau labi sen un arī radiofona bērnu rītos viņa kopš gadiem ir iemīļota viešņa. Tagad no visas līdzšinējās ražas izlasīti un Elzas Stērstes aizgādībā izmeklēti 60 dzejoļi, kas tad arī izlaisti "Pirmā cīrulītī". Tālrītai nav Dieva dota talanta, bet viņas ārkārtējā neatlaidība un drosme pašķīrusi tai ceļu. Vēl priekš dažiem gadiem viņa no īstas dzejas bija tikpat tālu, kā lauku meiča no operdziedātājas. Taču no šī pirmā krājumiņa jau pamirdz pa dzejas vārsmai un rāda, ka sevī kristalizējoties saturā un rūpīgāk iestrādājoties formā un izteiksmē, viņa ar laiku var kļūt gluži nopietni ņemama dzejniece. (..) Bez tam viņai tā iepriecinošā īpašība, ka labi viņa pazīst bērnu pasauli, prot pieiet un spēlēt uz bērnu dvēselēs trauslajām un vairāk konkrētu norisi, mazāk abstraktas domas prasošām stīgām. Tālrītas dzeja būtībā nav liriska, bet stipri sveras uz anekdotisku vārsmojumu, dažviet pat satīru."

Dzeju grāmata bērniem. Rīts, Nr. 194, 16.07.1936.



Par romānu "Bāris" (A. Jesens, 1937)

"Tālrīta dziļi jūt līdzi visiem dzīves grūtdieņiem. Ar saviem literāriem darbiem viņa grib panākt, lai arī citi justu tāpat un atvērtu savas sirdis bāreņiem un dzīves pamestiem. Tā viņa savā romānā rāda, ka no bāreņiem un grūtdieņiem izaug vērtīgākie cilvēki. Katrreiz gan tas nebūs pareizi. Viņa māca arī atteikšanos no sava personīgā labuma savu tuvāko labā. Pat atteikšanos no mīlas un mīļotās meitenes. Tāda uzupurēšanās jau ir ļoti augsti respektējama, cits jautājums: cik tā attaisnojama un vērtīga. Tālrīta beidz tā, ka visiem labi, taču savā romānā viņa par visu to vairāk runā un mazāk tēlo. Viņas romāna būtnes neiespiežas atmiņā, neizveidojas par plastiskiem tēliem. Tās ir izdomātas shematiskas figūras, kurām autore liek darboties savu nolūku labā. Pagadās pa lappusei, kur tēlojums liekas jau gluži dzīvs, bet šīm lappusēm nav īstas saistības ar citām un tā romāna celtne palikusi neuzcelta. Tālrīta daudz virknē arī nevajadzīgus notikumus, ar vienkāršu nolūku izcelt savu varoņu labās īpašības. Tā notikumu gandrīz par daudz un tie kļūst gluži kinematogrāfiski. Tālrītai vēl jāpastrādā, lai izkoptu izteiksmi, resp. pašu stāstījumu. Viņa netiek vaļā no reportieru stila un sentimenta. Labie nodomi tik tad vaiņagosies, ja veidotais darbs spēs pārliecināt ar māksliniecisku gatavību."
Fridrihs Gulbis. Kritika par grāmatām. Zeltene, Nr. 2, 15.01.1938.

literāte
sabiedriskā darbiniece
šuvēja

Milda Lizete Fabriciusa

Bukstiņu Baiba, Suselnieku Ansis

Milda Pakule, Milda Zīle

Vandzenes pagasts
Mācījusies Oktes, Iģenes un Garlenes pagastskolā (vēlāk Oktes skola).

Strādājusi par šuvēju.

1930
Žurnāls "Zeltene" (1926–1940)
Rīga
Līdzstrādniece.

1896–1913
Vandzenes pagasts

1913–1915
Rīga

1918–1926
Vandzenes pagasts

1926–1930
Nogale

1930
Rīga

1915
Harkiva

1917
Dnipro