Aiz Kalna Kaibēniem, Kaudzīšu mājām, tūliņ Ķizēni, kur visu Latvijas brīvvalsts laiku dzīvoja vēl Pietuku Krustiņš (J. Veismanis), un 1943. g., kad biju Ķizēnos pēdējo reizi, lai gan viņa māja bija pa pusei nojaukta, bēniņos dabūjām šī slavenā vīra dzejdarbus un citus rakstus. Aiz šīm mājām tūliņ ir cita sēta ar vareni iekoptu dārzu, lielu ozolu kraujas malā un tālāk ieleju ar pļavām, kas ielokās egļu mežā. Neparasti labi kopts dārzs un māja ar jumta izbūvēm un verandu, salīdzinot ar Veismaņa sakritušo sētu, liecina, ka te dzīvo pārtikuši ļaudis, ar labu gaumi. Tās Krenkļu dzimtas mājas. Bez vēveriem, riteņu dreimaņiem Piebalgā ir arī augstāka klase, kura aiziet pasaulē Tie ir skolotāji, mērnieki un sevišķi agronomi, kuri kā muižu pārvaldnieki Krievijā ir sevišķi iecienīti. Aizgājēju pieminot, ir vērā ņemama kāda varena tradīcija. Viņas tēvs, agronoms Krenklis, lielas muižas pārvaldnieks Krievijā, ir turējis svētu tradiciju, kas mums šodien emigrācijā var būt paraugs. Viņš sūta savas meitas uz Rīgu, latviešu skolā, Maldoņa ģimnāzijā. Vairāk kā 2000 kilometru jānobrauc, lai tiktu latviešu skolā. Uz dziesmu svētkiem un tolaik citiem lieliem latviešu sarīkojumiem atbrauc parasti visa ģimene. Vasarās lepno Krievijas muižu viņi nomaina pret lauku mājām Piebalgā. Iznesība ir varena, un arī Piebalgā agronoms Krenklis brauc tikai divjūgā un lepnos ratos.
R.L. Piebalga - latvisko tradīciju auklētāja. Latvju Ziņas, Nr.2 (20.01.1955)