Vilija Ošiņa

Dzimusi Rīgā strādnieku ģimenē.
1919: pēc tēva nāves nosūtīta uz dzīvi pie mātesmātes PSRS, mācījusies Pleskavas latviešu bērnu namā un Ļeņingradas latviešu vidusskolā.
1930: beigusi Aleksandra Hercena Pedagoģiskā institūta Valodu un literatūras nodaļas latviešu sekciju Ļeņingradā.
1930–1938: strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju Ļeņingradas latviešu vidusskolā
1938–1942: strādājusi bibliotēkā, fabrikā, bērnu namā un citur, pārcietusi Ļeņingradas blokādi.
1942: septembrī kopā ar Ļeņingradas 10. bērnu namu evakuējusies uz Altaja novadu. Iedragātās veselības dēļ ilgu laiku pavadījusi slimnīcā, gadu nav bijusi darba spējīga.
1945: atgriezusies Latvijā.

1946–1958: strādājusi žurnāla "Bērnība" redakcijā, mudinot literātus rakstīt darbus bērniem un jauniešiem.
1954: uzņemta Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, darbojusies bērnu un jaunatnes literatūras komisijā, no rakstnieku vidus vairākkārt izvirzīta par deputāta kandidāti un strādājusi Rīgas pilsētas Kirova rajona Darbaļaužu deputātu padomē.
1958–1959: žurnāla "Zīlīte" redaktores vietniece.

Pirmais
dzejolis publicēts 1926. gadā Bostonas “veclatviešu” komunistiskajā laikrakstā "Amerikas Latvietis". Ar stāstu "Maija vārdi" (žurnālā "Bērnība", 1948, nr. 5) pievērsusies bērnu un
jauniešu literatūrai. Sarakstījusi ap 40 stāstu bērniem un jauniešiem, 9 no tiem ievietoti krājumā "Brīnumzāles" (1953, Latvijas Valsts izdevniecība). Garajā stāstā "Jana" (periodikā – "Rīgas Balss", 1957, 1. oktobris–5. novembris), kas 1957. un 1958. gada ideoloģiskajā kampaņā presē kritizēts par partejiskuma trūkumu un padomju dzīves nomelnošanu, risinājusi
audzināšanas jautājumus. Nepabeigts palicis prozas darbs par Ļeņingradas blokādes laikā piedzīvoto.

Par Vilijas Ošiņas personību
"(..) allaž, kad mēs atceramies "Zīlītes” tapšanu un pirmo numuru iznākšanu, vienmēr blakus citiem žurnāla veidotājiem mēs nosauksim arī žurnāla "Zīlīte"
pirmo redaktora vietnieci rakstnieci Viliju Ošiņu. Ir cilvēki, kas mīl
skaļumu, kņadu, burzmu, cenšas, lai būtu uzmanības centrā. Ir cilvēki,
kas savu darbu dara klusi un nepamanāmi, bet ļoti rūpīgi, pacietīgi,
akurāti.
Šāds
darbarūķis visu savu mūžu bijusi Vilija Ošiņa. Cilvēks ar ļoti augstu
darba pienākuma apziņu, cilvēks, kas labi izprata bērnu psiholoģiju.
Daudzus gadus Vilija nostrādāja žurnāla "Bērnība" redakcijā. Un pilnīgi
dabiski, ka Vilija Ošiņa kļuva arī par vienu no pirmajām “Zīlītes”
darbiniecēm. Plānu un nodomu viņai vienmēr bija ļoti daudz. Rūpīgā
rokrakstā tika pierakstīti dažādi priekšlikumi.
Vilija
Ošiņa pati bija strādājusi par pedagoģi gan skolās, gan bērnu namos un
labi izprata un saprata bērnus, un zināja, kas viņiem vajadzīgs.
Vilija Ošiņa piepulcināja "Zīlītes"
autoru pulkam gan Eduardu Salenieku, gan Valiju Brutāni, Jāzepu Osmani
un Laimonu Pēlmani. Stāsti, dzejoli, pasakas, tēlojumi par dabu (Kārlis Grigulis, Rūdolfs Akers, Uldis Plotnieks). Tam visam vajadzēja atrast "Zīlītē"
paliekošu vietu. Un pa starpām vēl bija jāieliek mīklas, sakāmvārdi,
dažādi atjautības uzdevumi, stāsti bildēs. Ierosmei tika pāršķirstīti
simtiem žurnālu un grāmatu. Varbūt tieši šīs lielās rūpības, šī lielā
organizatoriskā darba dēļ Vilijai pašai ne vienmēr atlika laika savam
radošajam darbam. Tad Vilija parasti palūdza radošo atvaļinājumu uz
pāris mēnešiem, un tapa atkal jauns stāsts bērniem. Iznāca stāstu
grāmata "Brīnumzāles", laikraksta "Rīgas Balss" lasītāji ar lielu interesi lasīja detektīvstāstu "Jana"."

Spura, Inese. Vilija Ošiņa. Zīlīte, 1981, nr. 1.
"Tas notika kādā sanāksmē Rakstnieku savienībā 1958. gada rudenī, kad mani iepazīstināja ar Viliju Ošiņu. Viņa tūdaļ apjautājās, kāda būs mana nākamā grāmata bērniem, jo nesen bija iznācis mans "Rīta laiciņš". Prasīju, kā viņai patīk šī krājuma dzejolīši: Ošiņa atbildēja, ka tajā daudz labu dzejoļu, tomēr starp tiem arī mazāk padevušies, bet ar tādu parādību nākoties allaž sastapties, jo nav vēl uzrakstīta tāda dzejoļu grāmata, kur visi darbi būtu izturēti vienādi augstā mākslinieciskās gatavības līmenī. Ošiņa toreiz strādāja "Zīlītes" redakcijā un izteicās, ka saņemot daudz dzejoļu bērniem, bet vairums to zem vidusmēra, un nākoties daudz nopūlēties, lai kārtējam žurnāla numuram sagādātu vērtīgu materiālu. No izskata guvu iespaidu, ka Ošiņa nevar lepoties ar veselību, kas aizlauzta Ļeņingradas blokādes laikā, bet pārrunās par bērnu literatūru, tās vajadzībām viņas valodā bija jaušama sirsnība un liela dedzība, kas liecināja, ka bērnu žurnāla redakcija – viņas īstās mājas. Šķiroties Ošiņa man stingri piekodināja neaizmirst "Zīlīti" ar dzejoļiem un stāstiņiem."

Dorbe, Herberts. Iejutīga redaktore. Grāmatā: Dorbe, Herberts. Rakstītas dienas. R.: Liesma, 1980, 118.–120. lpp.

rakstniece

Ļeņingradas latviešu vidusskola
Sanktpēterburga

1930
Aleksandra Hercena vārdā nosauktais pedagoģiskais institūts
Sanktpēterburga
Beigusi Valodu un literatūras nodaļas latviešu sekciju.

1919–1925
Pleskava

1925–1945
Sanktpēterburga

09.1942–1943
Altaja novads

1945–1959
Rīga

1946–1958
Žurnāls "Bērnība"
Rīga
Atbildīga par literāro darbu publikācijām žurnālā.

1958–1959
Žurnāls "Zīlīte"
Rīga
Redaktora vietniece.

1954–1959
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga

02.09.1959
Raiņa kapi
Atvadīšanās no Vilijas Ošiņas notikusi 2. septembrī plkst. 14 Rakstnieku namā Rīgā, Kr. Barona ielā 12.