Eiženija Ārente

Lai gan statistiskie dati liecina, ka starpkaru posmā Sociālās apgādes nodaļā no 567 darbiniekiem 460 jeb 81 % bija sievietes, tomēr praksē apmēram 90 % no visām šīm sievietēm bija nodarbinātas mazāk atalgotajos un speciālās zināšanas neprasošajos amatos kā apkopējas, pavāres, veļas mazgātājas utt. Procentuāli mazāku īpatsvaru no sociālajā aprūpē strādājošajām veidoja pie sociālās elites piederošās sievietes, smaga fiziskā darba strādātājas un sievietes ar specializētām zināšanām konkrētā jomā – medicīniskais personāls, piemēram, aprūpētājas, medicīniskas masas, žēlsirdīgas māsas. Ne tikai mūsdienu apziņā, bet arī vēsturiski sieviete un sociālā aprūpe ir savstarpēji saistīti jēdzieni. Vēsturiskie apstākļi, to vidū Pirmais pasaules karš, kas mainīja sociālās lomas, radīja auglīgu augsni, lai sievietes varētu iekļauties medicīnas un sociālās aprūpes, žēlsirdības darbā. Arī starptautiskajā sociālās aprūpes vēsturē labi pazīstamas ir, piemēram, modernās aprūpes un sociālās reformas autore Florence Naitingeila (Florence Nightingale, 1820–1910),  pirmsskolas vecuma bērnu audzināšanas un apmācības prakses dibinātāja, itāliešu ārste Marija Montesori (Maria Montessori, 1870–1952) un daudzas citas.

Arī 19. gadsimtā lielo urbāno pilsētu, tai skaitā arī Rīgas, iedibinātās tradīcijas iesaistīja sievietes labdarības darbā. Starpkaru laikā Latvijā dzīvojošām sievietēm sociālais darbs bija kļuvis par pašsaprotamu normu. Tomēr izsisties vadīt sociālās aprūpes iestādi – bērnu, nespējnieku vai nakts patversmi – izdevās vien nedaudzām sievietēm, turklāt ievērojami retāk bija pārstāvētas minoritātes. Vadīt nespējnieku patversmi bija visai sarežģīts darbs, kas nozīmēja rūpēties par tās iemītnieku apgādi, birokrātisko saistību kārtošanu ar pašvaldību, konfliktsituāciju risināšanu utt. Par nespējniekiem šajā laikā uzskatīja vecas un/vai darba nespējīgas personas, par kurām nespēja parūpēties to radinieki.

Neskatoties uz savu pašaizliedzīgo darbu, E. Ārente saskārās arī ar patversmes iemītnieku sūdzībām. To nebija daudz, un kopumā jāsecina, ka vēl nav izdevies atrast nevienu patversmes pārzini pētāmajā laikā, par kuru netiktu rakstītas sūdzības – gan pamatotas, gan nepamatotas. Kopumā par E. Ārenti ir atrodamas trīs vērā ņemamas sūdzības.

Ir saglabājusies 1928. gadā krievu valodā rakstīta sūdzība Sociālās apgādes nodaļai par ēdiena kvalitāti patversmē. Sūdzībā minēts, ka no pilsētas tiek saņemts daudz kvalitatīva ēdiena, tomēr ne visi nespējnieki to saņemot, maz piešķirts gaļas ēdienu, vērojami ēdiena zudumi un sabojāšanās. Sūdzībā arī norādīts, ka visi vecie ļaudis baidās pārzinei par esošo situāciju aizrādīt. Atbildot uz šo sūdzību, par ēdienu un tā kvalitāti aptaujāja vairākus darbiniekus – veļas mazgātāju, saimniecības darbu veicēju, pavāri un pašu pārzini Eiženiju Ārenti. Veļas mazgātāja, kura ēdienu saņēma no kopēja katla, atzīmēja, ka ēdiens esot labs. Patversmes pārzine esošo situāciju komentēja kodolīgi: “Iestādes nemiers katram Sociālās apgādes nodaļas darbiniekam zināms, jo tam ir vecu, slimu nespējnieku vispārējo nopūtu raksturs. Ka būtu ka izceltos vispārējs nemiers man uzticētā iestādē – nav manījusi, izņemot vienu otru personu, kuras vēlāk ieradušas no Krievijas, vēlēšanām un pretenzijām. Par ēdienu nav iemesla sūdzēties, ja te tiek runāts par produktiem, tad varu piezīmēt, ka nespējnieki ir vēlējušies, lai tiek izdalīti produkti vairāk sausā veidā, specijas, taukus, siļķes utt. (...)” (saglabāta oriģinālrakstība, aut.). Secināms, ka E. Ārentei jau bija pieredze ar nepatiesu apsūdzību saņemšanu. Tā kā Sociālās apgādes nodaļa bieži monitorēja sociālās aprūpes iestāžu higiēnisko normu, ka arī ēdiena kvalitāti, gadījumā, ja sūdzība būtu bijusi patiesa, šis fakts parādītos arī kontrolieru novērojumos.