1925. gada 24. aprīlī avīze “Latvijas Vēstnesis” informēja, ka mazinieku centrālā komiteja 23. aprīļa sēdē nolēmusi iestāties valdībā un prasa divus balsstiesīgus ministru posteņus – tautas labklājības ministra posteni, kuram kā kandidāti uzstāda Mildu Salnāja kundzi, un zemkopības ministra biedra vietu, uz kuru min Rūdolfu Lindiņu vai Frīdbergu. Laikraksts “Latvis” lietišķi informēja, ka “Salnā kundze būs pirmā sieviete, kas Latvijā ieņem ministra vietu.” Avīze “Rīgas Ziņas” jau paspēja Mildu Salno intervēt kā pirmo sievieti ministru.
Uz jautājumu, kādi ir viņas uzskati tautas labklājības jautājumos, Milda Salnā atbildēja: “Par to runāšu tikai tad, ja būšu par ministri. Savas kārtis pagaidām negribu nevienam atklāt.” Savukārt ar idejas par sievieti ministres amatā izsmiešanu steidza klajā nākt Latviešu zemnieku savienībai pietuvinātā avīze “Zemgales Balss” ar vārdiem, ka nu gan ir laiki pienākuši, ka „ministri jau jāmeklē pa buduāriem?”. Avīze “Pirmdiena” savu attieksmi pauda feļetonā “Milda nāk – “Drebat jūs, ak, vīrieši! Līdz ar pavasari, dieve – Milda nāk!”.
Jau 29. aprīlī bija zināms sievietei ministrei nelabvēlīgais vairākuma politiķu lēmums. Avīze “Sociāldemokrāts” informēja, ka Mildas Salnās kandidatūra atmesta labējo partiju politiķu dēļ, kuri neparko negrib pielaist, ka “sieviete Latvijā var būt par ministri”.
Par ministru kļuva viņas dzīvesbiedrs Voldemārs Salnais.
