Milda Salnā

Ministra amata kandidāte Milda Salnā

Žurnāliste Milda Salnā (dzimusi Kļaviņa, 1886–1970) ir vienīgā sieviete starpkaru Latvijā, kuras izredzes kļūt par ministri apsprieda politiķi un mediji. 1925. gada aprīlī politiķi sprieda par potenciālo valdības koalīciju, kurā piedalītos arī sociāldemokrāti mazinieki. Tautas labklājības ministra amatam sociāldemokrāti mazinieki izvirzīja savas partijas biedri Mildu Salno.


Attēlā – Latvju sieviešu nacionālās līgas valde 1926. gada sākumā. Vidū sēž Berta Pīpiņa. Otrajā rindā no kreisās – Milda Salnā, Marta Eše, Marija Veinberga, Anna Rūmane-Ķeniņa.

No: Atpūta, 1926, nr. 62, 14. lpp.

1925. gada 24. aprīlī avīze “Latvijas Vēstnesis” informēja, ka mazinieku centrālā komiteja 23. aprīļa sēdē nolēmusi iestāties valdībā un prasa divus balsstiesīgus ministru posteņus – tautas labklājības ministra posteni, kuram kā kandidāti uzstāda Mildu Salnāja kundzi, un zemkopības ministra biedra vietu, uz kuru min Rūdolfu Lindiņu vai Frīdbergu. Laikraksts “Latvis” lietišķi informēja, ka “Salnā kundze būs pirmā sieviete, kas Latvijā ieņem ministra vietu.”  Avīze “Rīgas Ziņas” jau paspēja Mildu Salno intervēt kā pirmo sievieti ministru.

Uz jautājumu, kādi ir viņas uzskati tautas labklājības jautājumos, Milda Salnā atbildēja: “Par to runāšu tikai tad, ja būšu par ministri. Savas kārtis pagaidām negribu nevienam atklāt.” Savukārt ar idejas par sievieti ministres amatā izsmiešanu steidza klajā nākt Latviešu zemnieku savienībai pietuvinātā avīze “Zemgales Balss” ar vārdiem, ka nu gan ir laiki pienākuši, ka „ministri jau jāmeklē pa buduāriem?”.  Avīze “Pirmdiena” savu attieksmi pauda feļetonā “Milda nāk – “Drebat jūs, ak, vīrieši! Līdz ar pavasari, dieve – Milda nāk!”.  

Jau 29. aprīlī bija zināms sievietei ministrei nelabvēlīgais vairākuma politiķu lēmums. Avīze “Sociāldemokrāts” informēja, ka Mildas Salnās kandidatūra atmesta labējo partiju politiķu dēļ, kuri neparko negrib pielaist, ka “sieviete Latvijā var būt par ministri”.  

Par ministru kļuva viņas dzīvesbiedrs Voldemārs Salnais.

Latviešu Žanna D’Arka 1905. gadā

Mildas Salnās kandidatūras virzīšana ministra amatam latviešu politikas zinātājus nepārsteidza. Literatūrzinātnieks Jānis Rudzītis Salnās dzīvi ir raksturojis, kā apbrīnojami vētrainu. Salnā kā “pārdroša cīnītāja uz Latvijas vēstures skatuves parādījās jau ģimnāzistes gados, piedalīdamās Piektā gada revolūcijā un tā laika Rīgas vācu presē izpelnīdamās latviešu Žaunas d’Arkas nosaukumu”.  Viņa bija viena no tām dažām sievietēm, kuras uzrunāja ļaudis mītiņos kā aģitatores. Tolaik Milda Salnā bija radikālāka un straujāka par savu nākamo mūža draugu Voldemāru Salno ar partijas segvārdu Toms. Tobrīd viņa, Nītaures vecsaimnieka Jura Kļaviņa meita, ir Tomā neprātīgi iemīlējusies revolucionāre. 

Pēc sociālās izcelsmes 1886. gada 1. septembrī dzimusī Milda ir piederīga latviešu sabiedrības turīgajai daļai. Viņas tēvs Juris Kļaviņš bija pirmais latvietis klavieru būvētājs. 1885. gadā Nītaurē viņš nodibināja klavieru un klaviatūru fabriku.  Viņa dēls – Mildas brālis - Alfreds Kļaviņš 1907. gadā pārņēma uzņēmumu savās rokās.  Pirmā pasaules kara laikā fabriku evakuēja uz Iekškrieviju un zaudēja, bet, atgriezies no Krievijas, 1922. gadā Alfreds to izveidoja no jauna.

2016. gadā ar vēsturnieks Ērika Jēkabsona gādību lasītāju rīcībā nokļuva Mildas Salnās 1906. gadā rakstītās dienasgrāmatas fragmentu zinātniska publikācija. Salnās 1966. gadā rakstīta autobiogrāfija liecina, ka viņas politiskā izglītošanās demokrātiskajā ideoloģijā sākās, klausoties Aspazijas un Jāņa Asara priekšlasījumus bezalkohola biedrībā “Ziemeļblāzma” Mīlgrāvī. Milda sākuma izglītību ieguva latviskajā Latviešu labdarības biedrības pirmskolā, kas viņā nostiprināja latviski nacionālu jutoņu, izsakoties viņas pašas vārdiem. 1901. gadā, sākot mācības Lomonosova sieviešu ģimnāzijā, kurā dominējis krievisks gars, Milda jūt diskomfortu, kas izraisa vairākus incidentus ar skolniecēm krievietēm.


Attēlā – Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāzijas ēka. Fotoatklātne. Fotogrāfs nezināms.
Fotogrāfija no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva krājuma. Identifikators LNA_KFFDA_F1_4_88239N

Ēriks Jēkabsons secina:

“Rezultātā jauniete iesaistījās nelegālo sociāldemokrātu jaunatnes pulciņu darbībā Rīgā, turklāt 1904. gadā tajos darbojās ap samērā liels skaits izglītības iestāžu vecāko klašu dažādu tautību skolēnu. 1905. gada janvārī ģimnāzija tika pabeigta ar labām sekmēm. Sākoties revolūcijai, Milda Kļaviņa un arī Voldemārs Salnais aktīvi iesaistījās tās norisēs Vidzemē (piemēram, 1905. gada 5.jūnijā piedalījās baznīcas demonstrācijā Nītaurē, bet 27.novembrī – mītiņā Cēsīs) un Rīgā, darbodamies kā latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas propagandisti.”  

Jēkabsons secina, ka “jaunības radikālisms un Rīgas sociāldemokrātu sabiedrībā valdošais politiskais noskaņojums šajā laikā licis viņai ieņemt diezgan radikālu nostāju attieksmē pret pastāvošo iekārtu un tās izmainīšanas principiem”. 

1905. gada novembrī latviešu guberņās Krievijas patvaldnieks izsludināja kara stāvokli, lai izrēķinātos ar paša valsts pilsoņiem tāpēc, ka viņi ilgstoši miera ceļā izteikto prasību pēc pilsoniskajām brīvībām bija mēģinājuši panākt arī ar vardarbību, ko ierasti pret viņiem gadiem ilgi izmantoja vietējās varas pārstāvji. Partijas propagandisti ir pirmie vajājamo sarakstā.


Attēlā – Milda Kļaviņa 1905. gadā. Fotogrāfija glabājas Stenforda Universitātes Hūvera institūta arhīvā, Voldemāra Salnā dokumentu kolekcijā.

1906. gada janvāra sākumā no Rīgas jau ir aizbraucis Toms, Milda dienasgrāmatā ieraksta:

“Bij nejēdzīgs stāvoklis. Katra praktiska darbība beigusies, ar teoriju nodarboties arī nav nekādas iespējamības, jo no Rīgas apkārtnes nāk tās trakākās ziņas: Ziemeļblāzma, Auseklis, Jonatāna biedrības nosvilinātas; ķeras pat liberāļiem fabrikantiem, kā, piem., A. Dombrovskim, pie rīkles. Nācu pie tās pārliecības, ka manai dzīvei še nav nozīmes; var iznākt tik pilnīgi nevajadzīga riskēšana ar savu dzīvību. 23.I līdz ar Dubinu [Ernests Ozoliņš, vēlākais Latvijas Bankas direktors] nosūtījām vēstuli uz robežu, ka būsim tur 27./I vakarā. No Rīgas bij jātiek laukā, cik ātri vien iespējams, jo bij sagaidāma Rīgas ielenkšana. Izbraucām 25./I.” 

1906. gada janvārī Milda bēga uz Šveici, taču lielā mērā mīlestības dēļ pēc dažiem mēnešiem atgriezās Krievijā un Rīgā. Milda un Voldemārs 1906. gada jūnijā salaulājās. Jūlijā piedzima viņu dēls Ģirts. Milda, ar partijas segvārdu Oļa, turpināja darboties partijas organizācijās laukos, kas pēc sodu ekspedīciju vardarbības viena pēc otras beidza darboties. Tomēr Vidzemē ilgāk noturējās “Malienas, Vidienas un Madlienas Gaismas organizācija, kuru konferences kā partijas propagandiste vadīja un rīkoja 1907. gadā Milda Salnā (Oļa)”. 

1907. gada jūlijā nelegālā sapulcē Milda kopā ar citiem tika arestēta, ievietota Termiņcietumā kopā ar citām partijā pazīstamām darbiniecēm - Henrieti Dermani un Lidiju Zariņu. Pēdējā piedalījās kaujinieku uzbrukuma Rīgas Centrālcietumam organizēšanā. Cietumā Mildai piedzima otrs dēls Ārijs. Bērnus turpmāk audzināja Voldemāra Salnā vecāki. Ārijs mira 12 gadu vecumā, nesastapis savus vecākus.  

1907. gada decembrī kara tiesa Rīgā Mildai piesprieda mūža izsūtījumu, bet Voldemāram - sešu gadus katorgā.
 

Bēgšana no mūža izsūtījuma

Mūža izsūtījumu Mildai vajadzēja izciest Irkutskas guberņā. Tur viņa “nosēdēja” no 1908. gada novembra līdz 1910. gada martam, kad ar nelegāliem dokumentiem aizbēga uz Irkutsku, bet pēc tam decembrī uz Vīni, kur nodzīvoja pusgadu un klausījās lekcijas universitātē. Uz Ameriku emigrējušā partijas biedra, bijušā Krievijas Valsts domes deputāta Jāņa Ozola uzaicināta, viņa 1914. gadā izceļoja uz ASV, kur sākumā strādāja drēbnieku darbnīcās. 1916.-1917. gadā bija Amerikas Sociālistu partijas Latviešu S. D. Koporganizācijas laikraksta “Strādnieks” līdzredaktore un uzņēmuma direktore, pārzinot tipogrāfiju un grāmatu izdevniecību. Vēlāk avīzē “Darba Balss”.

Intervijā avīzei “Rīgas Ziņas” viņa 1925. gadā par šo dzīves posmu stāstīja:

“Latv. koporganizācijas uzdevumā apceļoju gandrīz visas kopkolonijas Amerikā. Uzstājos ar referātiem. Šis ceļojums man deva iespēju iepazīties pamatīgi ar Savienotajām Valstīm un Kanādu. 1917. gada beigās caur Kanādu atgriezos Tālajos Austrumos ar nolūku atgriezties Latvijā. Iebraucu Harbinā, no kurienes nevarēju tālāk tikt, jo lielinieki bij sagrābuši varu savās rokās. Harbinā strādāju kā līdzredaktors pie dienas laikraksta “Darbs”.” 

1913. gada maijā viņai Amerikā pievienojās dzīvesbiedrs Voldemārs, kurš izbēga no mūža nometinājuma kaut kur pie Baikāla. Pēc Februāra revolūcijas notikumiem abi 1917. gada rudenī no ASV caur Sibīriju devās uz Latviju. Kara dēļ apmetās Harbinā, līdz 1918. gada rudenī pārcēlās uz Vladivostoku, kur darbojās Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomē. Voldemārs bija arī Latvijas Pagaidu valdības Sibīrijas pilnvarnieka vietnieks. Milda piedalījās Imantas pulka karavīru aprūpē. Salnie atgriezās Rīgā 1920. gada 8. maijā caur Prāgu un Varšavu pēc 70 dienu gara brauciena no Vladivostokas, ko atstāja 28. februārī ar kuģi “Sheridan”, kas uz dzimteni veda apmēram divus tūkstošus čehu karavīrus. 

Attēlā – Tālo Austrumu-Sibīrijas latviešu nacionālās padomes locekļi ar dzīvesbiedrēm.

Pirmajā rindā no kreisās: Milda Salnā, Elvīra Mazpole, Olga Lorenca, Marija Švābe. Otrajā rindā no kreisās: Voldemārs Salnais, Zaķis, F. Cielēns, Klāvs Lorencs, Jānis Mazpolis, Arveds Švābe. Vladivostoka, 1919. g. janvāris. Fotogrāfs nezināms.

No: Klāva Lorenca atmiņas. Kāda cilvēka dzīve. Rīga: Apgāds Zelta Grauds, 2005.

LTA direktora palīgs

No 1920. gada maija līdz oktobrim Salnā III šķiras sekretāres amatā strādāja Ārlietu ministrijas Informācijas departamentā, kur viņas kolēģes ir Arvīda Muhka, Ivande Kaija un Angelika Gailīte. Pēc darba informācijas departamentā viņa tika iecelta Latvijas Telegrāfa aģentūras valdē un bija direktora, rakstnieka Riharda Bērziņa-Valdesa palīgs. Viņa turpināja darboties LSDSP. 1920. gada novembrī kopā ar Klāru Kalniņu, Aspaziju, Bertu Vesmani viņu ievēlēja partijas sieviešu organizācijas Latvijas centrā.  

Spilgtu Salnās tēlu šajā laika periodā uzbur Henrietas, draugu sauktas par Jetiju, Dermanes vēstule partijas biedrenei Klārai Ozolai Amerikā. Dermane, ar kuru 1907. gadā Salnā sēdēja vienā cietuma kamerā, vēstuli rakstīja 1921. gada 21. jūlijā no Rīgas. 

“Vissvešākā no pašas pirmās satikšanās man bija Milda (Salnā). Tā ir izvērtusies par pilsoņu dāmu, netrūkst pat smiņķis un jātnieku pātadziņa rokās. Jāpiezīmē, ka še visas dāmas staigā ar jātnieku pātadziņām. Bet Mildai laikam tā ir vajadzīga, lai komandētu savus mājeniekus. Viņa ir tagad Latv. Telegrāfa aģentūras direktora palīgs, tā tad ieņem diezgan lielu vietu, jo zem viņas galīgas redakcijas tiek izdotas visas L. T. A. ziņas. Viņa satiekas ar visiem ārzemju korespondentiem, kuri viņai izmaksā dzīres. Viņa apgādājot Amerikas Associated Press ar ziņām par Krieviju, par ko saņemot sevišķu maksu dolāros. Tā kā viņas peļņa ir visai laba. Viņa dzīvo jūrmalā ar policijas priekšnieku Dambekalnu vienā viesnīcā un staigā gar jūrmalu ar ministru kungiem un liekas esam bezgalīgi laimīga.” 

Ministru kungu sabiedrībā Salnā ir iesaistīta dzīvesbiedra darba dēļ, jo nupat no 1921. gada jūnija Voldemārs ir ārlietu ministra biedrs. Henrieta secina, ka nekādu attiecību ar Mildu viņai turpmāk nevar būt.

Salnā tiešām pamazām tuvinās tā sauktajām pilsoniskajām aprindām. Pirms Pirmās Saeimas vēlēšanām viņa izstājas no LSDSP un pāriet uz jaunizveidoto Latvijas sociāldemokrātu mazinieku partiju. Vismaz no 1924. gada darbojas paralēli pilsonisko sieviešu kustībā – tās galvenajā organizācijā Latvju sieviešu nacionālajā līgā. 1924. gada sākumā LSNL sasauca sieviešu organizāciju pārstāvju apspriedi, lai apspriestu jautājumu par sieviešu civiltiesībām saistībā ar tobrīd Ministru kabinetā apspriežamo likumprojektu par tiesiskām attiecībām laulāto starpā. Sapulce ievēlēja komisiju ar astoņām loceklēm – Mildu Salno, Angeliku Gailīti, Emmu Albertiņu, Otīliju Ķempeli, Aspaziju, Dr. Mariju Mežanci, Klāru Kalniņu, Olgu Znotiņu.  Salnā aktīvi iesaistās Latvju sieviešu nacionālās līgas aktivitātēs, 1924. gadā viņu ievēlēja LSNL padomē, vēlāk viņa bija tās valdes sekretāre. Kā LSNL delegāte viņa piedalījās Starptautiskās sieviešu savienības (International Council of Women) konferencē Kopenhāgenā 1924. gadā.  1924. gada beigās Salno atbrīvoja no LTA valdes locekļa amata. Latvijas preses klubs 1925. gada sākumā Salno uzņēma par kluba aktīvo biedri.  1925. gadā Latvijas sociāldemokrātu mazinieku partija viņu ievēlēja par Rīgas organizācijas priekšnieci.

Pie Latvijas sūtniecības nama Tallinā. Milda Salnā pārstāv Latvijas Telegrāfa aģentūru 1924. gada septembrī.

Nedēļa, 1924, nr. 39, 11. lpp.

Sieviešu kustībā un politikā

Salnā aktīvi mēģina panākt sieviešu organizāciju kopīgu darbošanos un pirmais rezultāts ir Latvijas Sieviešu organizāciju pagaidu padomes izveide 1925. gadā. Par tās pirmajām priekšsēdētājām sapulce ievēlēja Annu Rūmani-Ķeniņu un Mildu Salno. Pirms Otrās Saeimas vēlēšanām 1925. gada septembrī notika pirmā padomes rīkotā Latvijas sieviešu konference. Avīze “Latvis” par to rakstīja:

“Tad Milda Salnā sāka aģitēt, lai vēlot viņu Saeimā, tad Saeima pieņemšot sievietēm labvēlīgus likumus. Viņa jau ilgāku laiku darbojoties savā partijā un sasniegusi tik “augstu stāvokli”, ka viņas partija uzstādījusi pat viņu par kandidāti tautas labklājības ministra amatam, bet pilsoniskās partijas viņu noraidījušas un ministra vietu dabūjis viņas vīrs.”


Pases foto – Milda Salnā 1928. gadā. LNA LVVA, 3234-33-49969

Latvju sieviešu nacionālās līgas valde 1926. gada sākumā. Vidū sēž Berta Pīpiņa. Otrajā rindā no kreisās – Milda Salnā, Marta Eše, Marija Veinberga, Anna Rūmane-Ķeniņa.

Atpūta, 1926, nr. 62, 14. lpp.

Padomes rīkoto Latvijas sieviešu otro konferenci 1928. gadā atklāja Milda Salnā kā LSNL Propagandas sekcijas priekšniece. Konferences tika rīkotas parlamenta pirmsvēlēšanu laikā. Salnā kandidēja Otrās (1925), Trešās (1928) un Ceturtās (1931) Saeimas vēlēšanās no sociāldemokrātu mazinieku, vēlāk no Progresīvo apvienības , taču netika ievēlēta. 

1930. gada 29. oktobrī LSNL valdes sekretāre Milda Salnā dažādu, neatklātu apstākļu dēļ bija spiesta izstāties no LSNL.  Tomēr 1931. gada sākumā Rīgas domes vēlēšanās viņa balotējās no sieviešu saraksta, kas bija izveidots pie Latvijas Sieviešu organizāciju padomes (kandidēa uz domi arī 1928. gada vēlēšanās). Domē viņu neievēlēja un drīz Salnā sāka politiskajā žurnālistikā, strādājot par žurnālisti un redaktori Progresīvo jaunsaimnieku, mazzemnieku un darba tautas partijas “Progresīvā apvienība” nedēļas laikrakstā “Lauku Dzīve”, kas no 1931. gada marta pārtapa par Progresīvās apvienības nedēļas avīzi “Latviešu Balss”. Salnā bija vienīgā sieviete Latvijā, kura strādāja kā redaktore politiskajā presē.  Paralēli redaktores darbam viņa pildīja ārlietu ministra kundzes pienākumus 1933. gadā, kad Voldemārs Salnais bija ārlietu ministrs. Piemēram, 29. septembrī Salnā rīkoja rautu par godu angļu parlamenta deputātiem, kas viesojās Latvijā. Sanākuši bija ap 200 viesu.

Sūtņa kundze Milda Salnā 1937. gada aprīlī.

No kreisās – Milda Salnā, Latvijas sūtnis Skandināvijas valstīs Voldemārs Salnais, dēls Ģirts, vedekla Lilija un mazmeita Astrīde. Publicēts žurnālā Atpūta, 1937, nr. 651.

Nākamā dienā pēc valsts apvērsuma - 1934. gada 16. maijā Milda kā avīzes “Latviešu Balss” redaktore (un vienīgā sieviete) 11 latviešu žurnālistu grupas sastāvā izlidoja sen plānotā divu nedēļu ekskursijā uz Berlīni. Tā bija žurnālistu pirmā ekskursija ar lidmašīnu.  Viņi atgriezās 25. jūnijā, bet 19. jūlijā iznāca pēdējais “Latviešu Balss” numurs, jo politiskās partijas un to presi autoritārā valdība aizliedza. Tomēr abi Salnie, kuri gadu desmitus bija atbalstījuši demokrātijas vērtības un ideālus, iekļāvās autoritārā režīma sistēmā. No 1937. gada maija līdz 1940. gada augustam Salnā bija Latvijas ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra Zviedrijā, Dānijā (līdz 1939. gadam) un Norvēģijā ar sēdekli Stokholmā kundze un sūtniecības preses referente. 

Trimdā Salnā darbojās Latviešu palīdzības komitejas padomē un valdē, Baltiešu humānistu apvienības valdē, Latviešu liberāļu partijas vadībā, LAK EC prezidijā. Mūža pēdējos gados bija Latvijas PEN kluba ģenerālsekretāre. Mirusi 1970. gada 21. maijā Stokholmā.


Aprakstu sagatavoja pētniece Dr. hist. Ineta Lipša 2021. gada 6. novembrī.

Aicinām apskatīt Mildas Salnās šķirkli womage.lv