"Ede Simsone pēc vīra nāves nevis apprecējās otrreiz, kā tas bija pieņemts aizpagājušā gadsimta beigās, bet kā īsta emancipēta sieviete par savām trim meitām: Minnu (skatuves vārds Tusnelda, 1876–1932), Emīliju (1881–1941) un Annu (1890–1967) – rūpējās un gādāja. Māte pelnīja iztiku, strādājot par ekspeditori, avīžu izplatītāju un papildus arī par veļas mazgātāju. Lasīt meitas iemācījās no atnestajām avīzēm vācu valodā."
Laima Muktupāvela. Emīlija Benjamiņa (1881–1941). 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2008, 72. lpp.
"Benjamiņa kundzei, kas cēlusies no kāda zemāka dzelzceļu ierēdņa Simsona trūcīgas ģimenes, ir divas māsas un veca māmuliņa Ede, kādreiz bijusi avīžu pārdevēja, pelnījusies arī ar veļas mazgāšanu. Tagad balta un sadilusi, kā izdegusi svecīte, kas ielikta greznā lukturī. Sabiedrībā ir allaž klusa, ar gaišu un sirsnīgu apgarotību sejā, ar sakrepējušām rokām klēpī. Dēliņ, tās jau man no tiem smagajiem veļas kurvjiem... Mātes siltums un gaišums ir atplaucis abās Benjamiņa kundzes māsās."
Jānis Kārkliņš. Latvijas preses karalis. Rīga: Karogs, 1990, 44. lpp.
"Jāpiemin, ka avīzes darbā liela loma bija arī Emīlijas mātei Edei Simsonei. Viņa pārzināja "Jaunāko Ziņu" ekspedēšanu, sarunājās ar avīžu pārdevējiem un pircējiem un uzzināja viņu domas. Ede diezgan kategoriski noteica, kādus rakstus vajag ievietot un kādi avīzei neder, jo tos nelasa. Kad 1935. gada 13. jūlijā Dailes teātrī notika A. Benjamiņa jubilejas svinības, savā plašajā runā Emīlija Benjamiņa sirsnīgiem vārdiem pieminēja māti. "Kaut arī manai mātei redakcijā nebija nekāda amata, mēs viņu vērīgi uzklausījām. Mans vīrs viņu ļoti cienīja un ievēroja visu, ko viņa ieteica. Mātei bija stingrs raksturs, citādi viņa pēc tēva nāves nebūtu varējusi saturēt kopā ģimeni un balstīt manas māsas, kuras izvēlējās mākslinieču ceļu. Redakcijā mātes padomi vienmēr bija stingri un noteikti, un neviens tos nedomāja apstrīdēt.
Ede Simsone vairākkārt oficiāli aizstāja meitu kā izdevēju un parakstījās dažreiz arī znota vietā par laikraksta atbildīgo redaktori. Kādā no šiem posmiem 1913. gadā par diviem avīzes rakstiem viņu pat sodīja ar diviem mēnešiem aresta vai 300 rubļiem naudas soda."
Konstantīns Karulis. Komentāri. No: Jānis Kārkliņš. Latvijas preses karalis. Rīga: Karogs, 1990, 241. lpp.
“Viņas mūžs un darbs cieši saistīts ar mūsu laikraksta
tapšanu un izveidošanos. Viņa bija īsts avīzes cilvēks, kas nevien dzīvi sekoja
visiem sabiedriskiem notikumiem, bet arī pati, neskatoties uz savu sirmo
vecumu, tikai nedaudzus gadus atpakaļ atstāja aktīvo darbu avīzes izdevniecībā.
Bet arī tad avīzes likteņa noteicēji visus svarīgākos jautājumus arvien
pārrunāja ar viņu un uzklausīja viņas lietderīgos padomus. [..]
Šis darbs laikraksta galvenā artērijā — ekspedīcijā – ekspedīcijā, no kā
atkarājas viss avīzes finansielais stāvoklis, dod viņai daudz novērojumu un
praktisku piedzīvojumu. Arī tagadējā “Jaunāko Ziņu” izdevēja iet mātei bieži
palīgā un iegūst daudz praktisku novērojumu avīzes izdošanā. Tas viss sagatavo
ceļu “Jaunākām Ziņām”. 1911. gadā, kad sāk iznākt jaunais laikraksts, mātes un
meitas praktiskie piedzīvojumi dod iespēju laikrakstam attīstīties un uzplaukt
bez lieliem kapitāliem.”
Noslēdzies latvju mātes darba mūžs. Jaunākās Ziņas, Nr. 242,
26.10.1933, 8. lpp.