"Olgas Ezerlauk repertuārs ļoti plašs, tā ka īsā skicītē tas nemaz nav uzskaitāms. Viņas tēlošanas veids reāls, vietām pat naturāls, pilns spēka un asiņu. Tēlojumos viņa mīl lietot spilgtas krāsas, asas līnijas, skarbi komisku un vietām acīs krītošus pārspīlējumus. Olga Ezerlauk apdāvināta ar bagātu temperamentu un pēc savas dabas vairāk dramatiska, nekā liriska aktrise. Vislabāk viņai izdodas attēlot tās lomas, kur pusinteliģenta rakstura zīmējumā autors nav skopojies ar biezām un drusku parupjām krāsām, kur izmanāma tiekšanās uz komisku bravūru un kariķējumu. Bet Olgai Ezerlauk nevar noliegt arī krietnu lauku dzīves pazīšanu. Laucenieču tēlojumos viņa uzsver tipiskus un raksturīgus vilcienus, kurus var novērot tikai redzīga acs.
Olga Ezerlauk pazīstama ne vien kā aktrise, bet arī kā literāriska darbiniece. Viņa ir strādājuse pie laikrakstiem, pārtulkodama lielākus romānus, gan arī šo un to pārstrādādama. Bez tam viņa tulkojuse labu skaitu lugu [..]. Olga Ezerlauk pieder pie tām latviešu sievietēm, kas lauž pašas savu ceļu, neievērodamas sabiedrības aizspriedumus, pie tam pašas tiek uz augšu ar saviem spēkiem." A. B. Olga Ezerlauka viņas 25 gadu skatuves darbības jubilejas gadījumā. Saimnieču un Zelteņu kalendārs 1913. gadam. 13. lpp."Direktora Rode-Ēbeliņa laikā (1886.–1893.) Olgai Ezerlaukai nacās uzstāties tikai cittautu lugās. Īsti viņas talants dabūja parādīties pilnā mērā pēc 1893. gada, kad nāca par direktoru P. Ozoliņš, un līdz ar to tika pie vārda arī – latviešu rakstnieki. Ezerlaukas talantu bija jau pamanījuši vesela rinda rakstnieku: Rozentāls-Krūmiņš, Aspazija, Blaumanis, Šveņķis, Janševskis u. c. Rozentāls-Krūmiņš latvisko viņas uzvārdu, Aspazija viņai novēl Eberhardīnes lomu "Zaudētajās tiesībās", ar ko Ezerlauka – pēc kritikas atsauksmēm – gūst neaprakstāmu piekrišanu. Rūd. Blaumanis tik sajūsmināts par Olgu Ezerlauku, ka lugā "No saldenās pudeles" mājas, kur norisinās darbība, nosauc par Ezerlaukām un speciāli viņai saraksta Lavīzes lomu. Arī "Skroderdienās Silmačos" viņš rada māksliniecei īpašu lomu: Tomuļu māti. Tāpat D. Šveņķis viņai novēlojis Bertas lomu "Smalkos ļaudīs". Ja te vēl pievienojam Rembēnieti no "Trīnes grēkiem", tad dabūjam veselu grupu komisku latviešu sieviešu raksturu, ko Olga Ezerlauka tēlojusi ar spožiem panākumiem.
Šīs komiskās lomas tomēr neizsmeļ visu Olgas Ezerlaukas talantu: viņa ar ne mazākiem panākumiem tēlo arī nopietnās vai traģiskās lomas, piem., Roplainieti "Pazudušā dēlā", Indrānu māti, Akmenieti Niedras "Zemē", Edi Tautmīļa-Bērziņa lugā "Pie pilsētas vārtiem". u. c. Cildenus tēlojumus viņa sasniegusi arī klasiskajās lugās, kā: aukli "Romeo un Jūlijā", Martu "Faustā", marķīzi d'Epine "Narcisā" u. c. Visur Olgas Ezerlaukas tēlojumi bijuši izjusti, sirsnīgi, patiesi – īsti cilvēki."
"Gaišas līnijas viņas dzīvē iezīmē arī draudzības attiecības ar dažiem mūsu ievērojamākiem rakstniekiem: Raini un Aspaziju, Blaumani, Janševski. Ar Raini un Aspaziju viņu saista ideāla draudzība ilgus gadus, it sevišķi tai laikā, kad ievērojamais dzejnieku pāris pārdzīvoja vissmagāko krīzi: 90. gados un pirmās trimdas laikā. Blaumanis, mūsu ģeniālais smieklu meistars, redz viņā sev radniecīgu garu un augsti viņu ciena. Savās recenzijās viņš mākslinieces skatuves tēlus viscaur cildina kā teicamus. Janševskis seko visai viņas skatuves gaitai, krāj vissīkākās ziņas un solās rakstīt monogrāfiju, ko diemžēl nepaguva izpildīt [..].
A. Birkerts. Olgai Ezerlaukai 80 gadu. Zeltene, Nr. 8, 15.04.1938., 4. lpp.