Dzimusi ierēdņa Franča Pones un viņa sievas Alvīnes Pones ģimenē.
1920-1944: strādājusi kā skolotāja dažādās Rīgas skolās, mācījusi latviešu valodu un literatūru, ticības mācību, ētiku un psiholoģiju.
Viena no Latvijas Sieviešu teologu biedrības dibinātājām, un biedrības pirmā vadītāja.
Pēc pārbaudījumu nokārtošanas, Latvijas Evaņģeliski luteriskā baznīca piešķir viņai predikantes tiesības, kas atļāva viņa teikt svētrunas no pults, bet ne no kanceles.
1944: emigrē uz Vāciju
Trimdas laikā darbojusies Austrijas un Vācijas pārvietoto personu nometnēs, organizējot un vadot Mātes un bērnu nometnes, bērnu kubus.
18.05.1974: Latvijas Evaņģeliski luteriskās baznīcas ārzemēs arhībiskaps Arnolds Lūsis Eslingenā ordinē viņu kā pirmo sievieti - latvieti mācītāja amatā.