Angelika Gailīte

Dzimusi muižas dzirnavnieka ģimenē.
1894: vecākiem jāatstāj vieta Vecpiebalgas dzirnavās, kur ģimene dzīvojusi vairāk kā 30 gadus. Ģimene apmetas Lubejas dzirnavās, kur Angelika nodzīvo tikai vienu vasaru, jo turpina mācības Vecpiebalgas Upītes skolā.
1895: mirst māte un abas jaunākās māsas.
1899–1903: mācoties Daugavpils sieviešu ģimnāzijā, dzīvojusi mātes māsas Edes un viņas vīra dzejnieka Andreja Pumpura ģimenē. Skolu beigusi ar zelta medaļu.
1903. gada rudenī: iepazinusies ar rakstnieku Haraldu Eldgastu (Jānis Miķelsons, 1882– 1926), kad Angelika Gailīte strādāja un dzīvoja Ķēniņu skolā.
1903/04. gada ziemā: saderinājusies ar Eldgastu.
1910–1922: precējusies ar Eldgastu (laulība izjuka jau 1914. gadā).

1909: pirmā publikācija – apcere par Gerharta Hauptmaņa drāmu "Grizelda" laikrakstā "Latvija" (2./15.V).
1921–1923: publicējusi informatīvus apskatus par Latvijas un starptautiskajām politiskajām aktualitātēm.

PROZA

1913: "Ilgas un maldi" 
1922: "Dzirkstis sniegā" 
1927: "Grēcinieces" 
1947: "Dzīves zaļais koks" 

CEĻOJUMU APRAKSTI

1920: "Vērojumi un sapņojumi"
1936: "Francijā" 

BIOGRĀFIJAS

1926: "Pilnības ideāls" (par Asīzes Francisku)
1930: "Džuzepe Garibaldi" 
1939: "Žanna d'Arka"

AUTOBIOGRĀFISKĀ PROZA

1962: "Ceļiniece"

CITI

1937: "Vecpiebalgas draudzes skola"
1968: "Rītausmā" (par savu dzimtu, par 19. gs. Piebalgas ļaudīm: Ati Kronvaldu, Dr. Jurjānu, Andreju Pumpuru, Matīsu Kaudzīti, Rātminderu dzimtu utml.)

Publicējusi rakstus par latviešu un cittautu literatūru.
Aktīvi sekojusi latviešu trimdas literatūras attīstībai.

PAR ANGELIKAS GAILĪTES PROZU

"Gailīte psiholoģiski niansēti tēlojusi modernās sievietes iekšējos konfliktus, erotiskos pārdzīvojumus, sievietes atbrīvošanos no atkarības sajūtas pret vīrieti, centienus pēc garīgas patstāvības, ētiskas harmonijas un pilnvērtības apziņas. Vēstījums lirisks, prevalē saturs, analītiska doma, mazāk formas izkoptība. Vietumis Staņislava Pšibiševska ietekme."

Biruta Gudriķe. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga, Zinātne: 2003.

PAR STĀSTU KRĀJUMU "ILGAS UN MALDI" (VARAVĪKSNA, 1913; J. ROZES APGĀDS, 1925)
"Angelikas Gailītes grāmata plašāk paver sievietes dvēseli, sevišķi to sievietes dvēseles pusi, kas disponēta tikai mīlestībai un tās pārdzīvojumiem, gavilējošam priekam un izmisuma sāpēm. Latviešu literatūrā šos sievietes pārdzīvojumus visvairāk attēlojuši vīrieši, bet pareizāk un izprotošāk to var darīt pati sieviete. Tikai Angelika Gailīte uzrāda zināmu vienpusību. Visā grāmatā, septiņās studijās un tēlojumos, ir tikai viens sievietes jūtu motīvs, daždažādos variējumos. Autore sievietes mīlu stāda ļoti augstu. Tā ir Lielā Mīlestība, gavilējošā dzīvības dziesma, kad dod savu skaistāko un bezgala alkst pēc tāda pat skaistuma no otra; kad neklusināmas ilgas mostas pēc sakušanas, pēc dziļākas harmoniskas vienības. (..) Angelikas Gailītes grāmatai nav sevišķas izcilus mākslinieciskas vērtības. Vērtīgākais viņā – sievietiskās psiholoģijas parādību saistība, kurās tomēr nav lielas daudzpusības un plašuma, bet gan daudz publicistiski moralizējošā emancipācijas elementa. Atsevišķi momenti te diezgan dziļi un izsmeļoši, bet vispārējā raksturojuma izcēluma itkā nav. Parādās momentālas figūras, bez fona, un tikpat pēkšņi atkal nozūd. Vispār vielas izveidība, apstrādājums, kompozīcija nevar sevišķi iepriecināt. Autore vairāk lietojusi tēlojošos elementus, bet tēlojumā nepieciešamā stāstošā pavediena, kā saistības līdzekļa vai nu pavisam trūkst, vai ari tas loti nepilnīgs. To vietu aizpilda bieži un gari dialogi un sarunas, kuru pārmērība nereti traucē. Ainu, pārdzīvojumu, sāpju un izmisuma skicējumiem vietām trūkst loģiskas konsekvences, veselā un noslēgtā iespaida."
Žanis Unāms. Angelika Gailīte. Ilgas un maldi. Latvju Grāmata, Nr.6 (01.11.1925)

PAR STĀSTU KRĀJUMU "DZIRKSTIS SNIEGĀ" (VALTERS UN RAPA, 1922)
"Angeliku Gailīti kā rakstnieci padara interesantu, īpatnu viņas moderno sieviešu idejiskais skatiens divu dzimumu savstarpējās attiecībās un mīlas vērtējumi. Varētu teikt: viņas sieviešu filozofija, ja vien visam būtu daudzmaz dziļāks, viengabalaināks noveidojums. Nevis mīla kā erotiska tieksme, aizmiršanās, atteikšanas, verdzība, padevība, tirānija, bet mīla kā dvēseles piepildīšana, kas nesaista ne vīrieti, ne sievieti, un tomēr meklē divi būtņu savstarpējā iekšējā saskaņā nevīstošu laimi un prieku zemes virsū. Tā ir liela, tīri intīmu dvēselīgu cīņu pasaule, kurā trauc doties iekšā Angelikas Gailītes modernā sieviete, ja vien savā būtībā viņa to spējīga. Tiesa, pamatuzskats nav no jaunajiem, jo saknes viņam varētu sameklēt pat senu senā platonismā. Bet Angelika Gailīte vietām pieiet jautājumam diezgan oriģināli, tagadējā laikmeta jutoņā (piem., stāstā "Ceļi"), ienesdama tā dažas tīri svaigas skaņas sievietes likteņa zīmējumos."

Kārlis Egle. Angelika Gailīte. Dzirkstis sniegā. Ritums, Nr. 6 (01.08.1922)

PAR STĀSTU KRĀJUMU "GRĒCINIECES" (J. ROZES APGĀDS, 1927)

"Gailītei nav Brigaderes izkoptā stila, ne Ezeriņa stāstīšanas mākslas, tomēr viņa ienes mūsu prozā arī savu nekur nedzirdētu sievietes balsi, un tas paceļ "Grēcinieces" līdzās citiem vidēja līmeņa darbiem."

Arturs Baumanis. Angelika Gailīte. Grēcinieces. Latvju Grāmata, Nr. 3 (01.05.1927)

"Šo stāstu galvenā problēma, liekas, ir jautājums par sievietes garīgo patstāvību, neatkarību. Vai sieviete var justies apmierināta darbā, kalpodama kādai idējai, bet tanī pašā laikā atsakoties no mīlestības, ģimenes, vīrieša? Pati rakstniece itkā gribētu atbildēt, ka sievietei jātop neatkarīgai, ka viņai jāatrod pasaulē tāds darbs un ideja, kas dotu pilnīgu apmierinājumu. Un tomēr – šo stāstu gaita, tur tēloto sieviešu liktenis ir tāds, kas rādīt rāda, cik grūti, pat neiespējami to panākt. Trūkst mīlestības – un dzīves ceļš nav saules apspīdēts. Lai cik augsti būtu ideāli – viņiem nav vairs tā spēka, lai liktu ciest un panest visu ("Kāzu ceļojums".) Un kad nav atrodama tā dievišķā mīlestība, kādas ilgojas daiļjūtīgā, dziļjūtīgā sirds, tad vismaz lai nāk tikai cilvēcīga mīlestība un lai aizdzen tukšuma un izmisuma sajūtu ("Cor ardens"). Un cik liela nozīme viņas, sievietes, dzīvē bērnam, par to pārliecina cits tēlojums, kur bērna nāve dzen galējā izmisumā ("Māte".) Galu galā uz jautājumu saņemam tādu atbildi, ka grūti, gandrīz vai neiespējami sievietei atteikties no ģimenes, no mīlestības, no vīrieša tuvuma, lai tad kalpotu tikai kādai idejai, vienalga, lai tā būtu vai pati dievišķā māksla."

A. Goba. Sieviešu rakstniecība 1926. gadā. Sieviete, Nr. 1, 20.01.1927.

"Patiesībā, tikai dažus no krājumā uzņemtiem gabaliem var vērtēt kā stāstus. Angelikai Gailītei parasti labāk padodas miniatūrtēlojums un etīde. Viņas mūžam neizsmeļamais temats gan ir sievietes mīla, kas pie tam savā nesadrumslotā viengabalainībā ļoti bieži mēdz būt par visdziļākā dvēseles traģisma cēloni. Tomēr jāsaka, ka rakstnieces spalva tādam traģismam mazliet par liegu. Un rezultātā tad dabūjam tikai fragmentus."

E. A. Angelika Gailīte. Grēcinieces. Jaunā Nedēļa, Nr. 1 (06.01.1928)

PAR CEĻOJUMU APRAKSTU "FRANCIJĀ" (J. ROZES APGĀDS, 1936)
"Šinī grāmatiņā sakoncentrēti ar patiesi aistētisku skatu apveltītas un dzīvām, iejūtīgām vēsturiskām atziņām bagātas rakstnieces vērojumi Francijā. (..) pirmās apskates vietas ir Nica un Mentona. Par tām lasot, ir patīkami vērot, ka A. G. ar gaumes un garīgas vērtēšanas mērogu atvaira skatam visu, kas ir ārišķīgs un banāls šinīs izslavētās Zilgmes krasta (Cote d'Azur) vietās, un saista to dabas burvīguma iespaidus ar īpatnējām garīgi nozīmīgām atmiņām un asociācijām (piem., par Hercenu). Aries un Aviņonas vērojumos sastopamies ar A. G. kā vēsturnieci. Te viņa klausās senatnes liecinieku, akmens celtņu valodā un apgaismo šo apvidu (Provansas) īpatnības no to vēsturisko gaitu un likteņu viedokļa."
Milda Paleviča. Angelika Gailīte. Francijā. Daugava, Nr.7 (01.07.1937)
"Francijas dabas, kultūras un mākslas skaistumā kā raksturīgāko Gailīte saskata maigumu un varenumu un apzīmē Franciju par Eiropas kultūras glabātāju un tālāk virzītāju. Savos Francijas vērojumos autore bagātīgi izkaisījusi dzejiskus salīdzinājumus, vēsturiskas un literātūrvēsturiskas reminiscences un reprezentējošas domas, kas katras vietas skatījumu apgaro un padziļina."

Austra Dāle. Angelika Gailīte: Francijā. Jaunākās Ziņas, Nr.135 (19.06.1937)

PAR ROMĀNU "DZĪVES ZAĻAIS KOKS" (TĒVZEME, 1947; DAUGAVA 1966)
"Angelikas Gailītes grāmata "Dzīves zaļais koks" ieskata un risina kādu problēmu, ar kuru visos laikos jāsaduras apdāvinātai sievietei ar izteiktām mākslinieces vai zinātnieces spējām. Šī problēma pastāv sadursmē starp talantīgas sievietes prasību kopt šo savu talantu un tam nodoties – un prasību uzņemties un kopt arī tās sievietei tik nozīmīgās vērtības un pienākumus, kurus uzliek laulības dzīve. Grāmata neapšaubāmi atspoguļo arī pašas autores pārdzīvojumus un dzīves pieredzi. Kā zinām, Angelika Gailīte ir ļoti kulturāla personība ar dziļu dzīves gudrību un pieredzi, kā arī ar izteiktām zinātnieces un mākslinieces tieksmēm un interesēm."
Nora Valtere. Talantīgas sievietes dzīves problēmas. Latvija Amerikā, Nr.31 (19.04.1967)
PAR GRĀMATU "CEĻINIECE" (DAUGAVA, 1962)

"Angelikas Gailītes atmiņas ir rakstītas ar vēsturnieces atbildības sajūtu. Tām ir puritāniski vienkārša izteiksme, kas nevar radīt nekad nekādus pārpratumus, un tās lieto bez šaubīšanās vienu un to pašu viedokli ziņu izlasē un sakārtošanā. A. Gailītes atmiņas nav autores dzīves stāsts, bet ziņojums par viņas mūža darbu. Tās nesākas, kā parasts, ar bērnības pieredzējumu tēlošanu, bet gan ar to brīdi, kad autore 19 gadu vecumā sāk strādāt par audzinātāju toreiz ievērojamākā latviešu vidusskolā. Par savu personisko dzīvi un pārdzīvojumiem autore nestāsta gandrīz nekā. Viņa nerunā arī par savu literāro darbu. No četrām daiļliteratūras grāmatām, ko viņa sarakstījusi, atmiņās pieminēta tikai vieni, tā pati garāmejot un citā sakarā. (..) Gailītei ir acīmredzot laba un droša atmiņa. Tas, ko viņa pieredzējusi 1908. g. Rīgā un 1950. g. Ņujorkā, ir rādīts vienādos samēros, ar vienādu skaidrību un vērojumu asumu. Beidzot jāsaka, ka visas grāmatā pieminētās personas ir zīmīgi raksturotas, bet tikai sabiedrības darbā un nekad privātā dzīvē, un ka rakstniece ar īstu vēsturnieces cieņas apziņu atturas no jebkādas notikumu un personu vērtēšanas."

Vitauts Kalve. Labs memuāru rakstīšanas paraugs. Laiks, Nr. 32 (20.04.1963)

Miķelsone