Edīte Hauzenberga-Šturma

Dzimusi grāmatveža ģimenē. Tēvs Jānis Hauzenbergs (1858–1915), Svētciema muižas rakstvedis, māte Šarlote Kristīne Hauzenberga (dzimusi Ozoliņa). No mūža sestā gada Edīte Hauzenberga-Šturma runāja vāciski, vēlāk pati atzina, ka ir divvalode.

1931: salaulājās ar arheologu, Latvijas Universitātes docentu Eduardu Šturmu.

1944: devusies bēgļu gaitās uz Vāciju.

DARBĪBA VALODNIECĪBĀ

1922: pirmā zinātniskā publikācija apcere par Līgotņu Jēkaba grāmatiņu "Divdabji latviešu valoda: praktiski norādījumi skolai un dzīvei" "Latvju Grāmata" 1. burtnīcā.

Studiju laikā un pēc universitātes beigšanas publicēti pētījumi dialektoloģijā:
1925: raksts "Par Vecgulbenes izloksni" "Filologu biedrības raksti" 5. sējumā.
1928: raksts "Liepupes draudzes izloksnes" "Filologu biedrības raksti" 8. sējumā.
1934: raksts "Liezēriešu izloksne" "Filologu biedrības raksti" 14. sējumā.
Talsu apvidus dialektu (1935).

Studiju laikā piedalījusies valodnieka Jāņa Endzelīna "Lettische Grammatik" (1922) korektūras lasīšanā.
Vienlaikus strādājusi kopā ar Jāni Endzelīnu pie Kārļa Mīlenbaha latviešu valodas vārdnīcas turpināšanas un papildināšanas.
1935: sākusi veidot sinonīmu vārdnīcu.

Piedalījusies "Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca" (1942, 1944) veidošanā," Tautsaimniecības vārdnīca" (1943, 1944) rediģēšanā.

Strādājusi Latviešu folkloras krātuvē. Edītes Hauzenbergas-Šturmas vākumu skat.: Edītes Hauzenbergas-Šturmas folkloras vākums

1948–1949: laikrakstā "Latviešu Ziņas"(Eslingena) veidojusi sleju "Vērojumi tagadējā latviešu valodā".
1950–1955: publicējusi rakstus par valodniecības jautājumiem "Latvju enciklopēdijā", kur strādājusi par līdzstrādnieci.

Pievērsusies galvenokārt latviešu valodas gramatikas, dialektoloģijas, leksikoloģijas, etimoloģijas jautājumiem, publicējusi rakstus vācu, itāliešu, somu, japāņu valodniecības žurnālos, kā arī trimdas izdevumos "Ceļi", "Ceļa Zīmes", "Rājums", "Arhīvs" un citos.
1960: sakopojusi un rediģējusi krājumu "In honorem Endzelini" (Čikāga).

2003: no Bonnas pārvests, Misiņu bibliotēkai nodots Edītes Hauzenbergas-Šturmas arhīvs.

APBALVOJUMI

1982: Annas Ābeles piemiņas fonda balva par pētījumiem valodniecībā.

Edīte Hauzenberga-Šturma par rakstnieka un valodnieka sadarbību

"Ir grūti teikt, kā loma latviešu rakstu valodas veidošanā pagaidām ir svarīgāka - rakstnieka vai valodnieka. Es saku: pagaidām, jo valodnieka loma ir samērā liela tikai tādēļ, ka mūsu nacionālā rakstu valoda ir loti jauna, ka tā visnotaļ mācīta latviešu skolās tikai dažus gadu desmitus. Šī rakstu valoda arī vēl nav izveidota, un tas, kas veidots, nav vēl visas rakstītājas sabiedrības apgūts. Tādēļ valodnieka vēl vajaga, un tādēļ tā svars ir bijis liels un tam jābūt lielam tagad un vēl krietnu laiku nākotnē. Citādi ir ar vecajām, lielajām kultūras valodām, kam gadsimtiem ilgas, slavenas rakstu tradīcijas: tur valodnieka roka gandrīz lieka, vismaz kļuvusi gandrīz nemanāma: tur rakstu valodas tālāko attīstību veido rakstnieks. No tam izriet, ka būtiski svarīgākais rakstu valodas veidotājs ir rakstnieks. [..]
1) Valodnieks valodas veidošanas darbu strādā ar erudīciju, sargādams rakstu valodu no liekiem svešiem ienesumiem un radot jaunvārdus. Normālos apstākļos, tautas valodai izveidojoties par kultūras valodu savā valstī, valodnieka loma reducējas pati no sevis par labu relatīvi augošai rakstnieka lomai.
2) Rakstnieks un dzejnieks rada jaunvārdus, galvenokārt tulkojumos un atdzejojumos. Rakstnieks ienes rakstu valodā apvidus vārdus un padara tos par rakstu valodas kopmantu. Rakstnieks precīzē rakstu valodas vārdu krājumu.
3) Sadarbība starp rakstnieku un valodnieku vēlama stilistikas jautājumos un vārdu krājuma precizēšanā, pie kam – valodnieka ideālais pienākums še būtu – Virzu citējot – "izkliedēto lielumu saspiest mazumā, bet ar visām lieluma īpašībām": tā Virza Straumēnos definē „cilvēcisko pūļu gala mērķi".
Hauzenberga-Šturma, Edīte. Rakstnieks un valodnieks kā valodas veidotājs. Ceļš, 1948, Nr. 1.

Par Edītes Hauzenbergas-Šturmas personību

"Valodnieces darbā E. Hauzenbergas-Šturmas spriedumu nekad nav ierobežojušas pieņemtas dogmas un teorijas. Valodas attīstība tautas mutē bija viņas pētījumu priekšmets un izšķirīgais pamats konstatējumiem par pareizu valodas lietošanu. Viņas mūža darbs ir liecinājums par dziļu cieņu un mīlestību pret savas tautas atstāto dārgāko mantojumu - valodu." / Londonas Avīze, 1983, 29. apr. /

folkloras vācēja
valodniece

Edīte Madgalēna Hauzenberga