Emīlija Prūsa

Dzimusi saimnieka ģimenē.
Mācījusies Vietalvas "Grīvās" pie Rozalinska jaunkundzes kopā ar jaunkundzes jaunākajām māsām un brāli. Mācības notiek vācu valodā. Viņa apgūst arī krievu un franču valodas. Vienu gadu mācījusies Vietalvas ministrijas skolā pie Jura Kalniņa (Prātkopja), vēlāk dzīvojusi tēva mājās, izglītību turpinādama pašmācības ceļā.
1896: ieguvusi mājskolotājas tiesības.
1904: iepazīšanās ar filologu un etnogrāfu E. Volteru un laulības ar lietuvieti Ādamu Prūsu (Prūsas) rosināja interesi par Lietuvu un tās senatni.
1918–22: dzīvojusi Lietuvā, strādājusi Viļņas universitātes bibliotēkas svešvalodu nodaļā, vēlāk Kauņā.
No 1922: pēc 19 kopdzīves gadiem ar vīru viņu ceļi šķiras un rakstniece pārnāk uz pastāvīgu dzīvi Latvijā kopā ar diviem audžudēliem. Dzīvojusi Pļaviņās.
1950: izdarījusi pašnāvību.

1896: pirmā publikācija – dzejoļi "Amora uzdevumā" un "Ziemas sals" laikraksta "Baltijas Vēstnesis" feļetona turpinājumā (26.IV/8.V) (ar pseidonīmu Vijolīte).
1914: stāsts "Zagta laime" laikrakstā "Dzimtenes Vēstneša" Literārajā pielikumā Nr. 1–21 (ar pseidonīmu Grietiņa).
1935: sastādījusi lietuviešu prozas antoloģiju "Lietava sveicina".
Tulkojusi no vācu un lietuviešu valodas, popularizējusi latviešu literatūru Lietuvā.

DZEJA

1908: "Kokle un satīra" 
1938: "Dzērvju klaigas" 

STĀSTI UN TĒLOJUMI

1908: "Stāsti un skices" 
1927: "Sadzīves burzmā" 
1937: "Sūneklī" 
1944: "Mazpilsēta" 

1927: "Itāliete"
1930: "Kunigass Kairis" 
1934: "Pumpuri raisās" 
1936: "Tāle vilina"
1942: "Pilsēta pie upes" 
2000: "Gaismu sauca, gaisma ausa..." ("Senā Saulvede" sarakstīts 1940. gados)

LUGAS

1907: "Dzīves lāsts" (drāma dzejā)
1923: "Gaisa dārzi" (teātrī 1922)
1924: "Dzejnieks Sienāzis" (komēdija)
1928: "Stipendijas piespriešana" (komēdija skolu teātriem)  
1936: "Baltais jātnieks" (pēc romāna "Kunigaiss Kairis" motīviem) (teātrī 1935)
1940: "Tēvu skola" (luga 3 cēlienos)

TĒLOJUMI BĒRNIEM

IZLASE

1992: "Sapņu gals" 

TULKOJUMI

1930: Voss, Rihards. "Divi cilvēki" (romāns 3 daļās)

PAR EMĪLIJU PRŪSU

"Emīlija Prūsas pieskaitāma pie tiem lierātiem, kurus mēdz apzīmēt par tautas rakstniekiem. Šie rakstnieki sniedz nepretenciozus darbus, kuros attēloti parastie vidusmēra cilvēki ikdienišķos, visiem labi pazīstamos apstākļos. Tautas rakstniekus sevišķi nenodarbina arī formālas poblēmas, dialogi atgādina dzīvē allaž dzirdamās sarunas, kompozīciju bieži vien veido notikumu norises tiešais plūdums. Lai gan minētās īpašības ievieš tēlojumā zināmu pelēcību, šī rakstura darbiem tomēr nav noliedzama sava literāra vērtība."

Andrejs Johansons. Līdums, Nr. 16, 29.06.1944. 

"Emīlija Prūsa savas labākās spējas parādījusi daiļprozā, ienesdama mūsu rakstniecībā dažus zīmīgus sieviešu tēlus. Īpatnēju vietu Emīlija Prūša ieņem kā lietuvju dzīves tēlotāja. Daudzi stāstu sižeti ņemti no lietuvju dzīves dažādiem laikmetiem."

K. R. Emīlijas Prūsas – Grietiņas 60 gadi. Zemgales Balss, Nr. 41, 19.02.1938. 

"Emīlija Prūsas, kas mūsu rakstniecības druvā ienāca kā dzejniece Grietiņa jau pirmskara gados, tāpēc pieskaitāma rakstnieču vecākai paaudzei, noskaņota visai pesimistiski. Skumjo pasaules uzskatu viņa pastrīpojusi ari savā visjaunākā darbā – 3 cēlienu komēdijā "Godīguma pārbaude", kurā par vienīgo godīgo cilvēku izrādās čigānu muzikants. Tāds, dzīves sarūgtinājumos izveidotais, pasaules uzskats tomēr nav kavējis rakstnieci Em. Prūsas dzīvojot mazpilsētas vientulībā daudz, ļoti daudz strādāt. Kas pazīst viņu kā cilvēku, zina, ka viss viņas mūžs ir ziedots rakstniecībai, sabiedriskam darbam, ģimenes rūpēm un romantiskā dārza izveidošanai. Rakstniecībā Em. Prūsas rakstnieču liktenis. Tikai palēnām viņa iekarojusi sev vietu un vārdu. Viņa ir strādājusi daudz vairāk, kā varējusi likt uz grāmatu galda atklātības priekšā."

PAR ROMĀNU "ITĀLIETE" (A. GULBJA APGĀDS, 1927)

Viņa pārak nejūsmo, izsargās no lieka lirisma, tēlo pietiekoši sīki un lietišķi, katrā vietā un atsevišķā priekšmetā uztver to raksturīgāko un nekur daudz neatkāpjas no zinātniskā ģeogrāfijā un ceļa vadoņos lasītā. Apraksti patīkami saistās ar vietu vēsturisko apceri. Pastarpām iesprausti arī tīri vēsturiski vēstījumi ar attiecīgo hronoloģiju, piem., par Garibaldija kara gājieniem. Ja tiem vēl pieskaita speciāli zinātniskus papildinājumus, kā lekciju par čehu literatūras vēsturi un gājienu pa Neapoles akvāriju, tad jāatzīst, ka romāna lietišķā puse nostādīta pilnīgi apmierinoši. No tās lasītājs var mācities diezgan daudz derīga un vērā liekama. Mazāk apmierinoša romāna psiholoģiskā un kompozicionālā puse, t. i. viss beletrsitiskais izveids ap ģeogrāfisko skeletu. Bieži vien viņš iznāk par plānu, kaila riba vai kāds stilba kauls rēgojas cauri. Apvidu ainas neiekļaujas tēlojumā kā organiska sastāvdaļa. Tās nav raksturīgs fons, pret kuru jo spilgtāki aizrisinās psiholoģiskie pavedieni un visa romāna fabulistika, bet drīzāk jau patstāvīgs līdztekus notēlojums. 

Upīts, Andrejs. Literāriskas ekskursijas. Domas, Nr. &, 1.07.1927.

Dzenīte

Vijolīte, Grietiņa

Emīlija Prūsas, Emīlija Prūša

Vietalva
Mājmācība pie Rozalinska jaunkundzes Vietalvas "Grīvās".

1889
Vietalvas ministrijas skola
Vietalva
Skolotājs – tautas atmodas darbinieks Juris Kalniņš.Skolu nepabeidz konflikta ar kādu skolotāju dēļ. Izglītību turpina pašmācības ceļā.

1897
Ieguvusi mājskolotājas tiesības.

1897–1899
Natālijas Draudziņas ģimnāzija
Ticības mācības skolotāja.

1897–1899
Mājskolotāja

1899
Krievija
Mājskolotāja dažādās Krievijas pilsētās.11 gadus Pēterpilī pasniedz vācu valodas stundas divās tirdzniecības skolās.

1906–1906
Itālija

1906
Ungārija

1906
Austrija

1921
Stokholma
"Rakstniece veic arī aktīvu sabiedrisko darbu lietuviešu bērnu aizsardzības biedrībās "Zīdaiņu glābšanas biedrība" un "Piena piliens". Kā delegāte E. Prūsa 1921. gadāpiedalās starptautiskajā bērnu palīdzības kongresā Stokholmā, viņu audiencē pieņem Zviedrijas karalis." Pijols, Imants. Galvenā tēma - ģimenes attiecību skaidrība. Karogs, Nr.2 (01.02.1978)

1918–1922
Lietuva

1922–1950
Meža iela 21, Pļaviņas

1922–1939
Latvju mākslas aģentūra

23.09.2000
Pļaviņu Bāru kapi
2000. gada 23. septembrī Pļaviņu pilsētas Bārukalna kapsētā sakarā ar Emīlijas Prūsas nāves 50. gadskārtu atklāts piemineklis.

Pļaviņu Bāru kapi