Milda Brehmane-Štengele

Dzimusi Rīgas metālstrādnieka Jāņa Brehmaņa un viņa sievas Līzes (dzimusi Ādamsone) ģimenē. Māsas – Nacionālā teātra aktrise Alise Brehmane un operas koriste Auguste Ģērmane.

1916. gadā apprecējusies ar Jāni Štengeli. Laulībā dzimusi meita Guna.

Zīmīgākās lomas
1920: Karmena (Ž. Bizē "Karmena")
1920: Maiga (A. Kalniņa "Baņuta", pirmuzvedums)
1920: Ortrūde (R. Vāgnera "Loengrīns")
1921: Spīdola (J. Mediņa "Uguns un nakts", pirmuzvedums; arī 1924. gada uzvedums)
1921: Santuca (P. Maskaņji "Zemnieka gods"; arī 1946. gada uzvedums)
1922: Aīda (Dž. Verdi "Aīda")
1922: Hanna (N. Rimska-Korsakova "Maija nakts")
1923: Salome (R. Štrausa "Salome")
1923: Mona Liza (M. fon Šillinga "Mona Liza")
1923: Valentīna (Dž. Meijerbēra "Hugenoti")
1923: Toska (Dž. Pučīni "Toska")
1924: Fra Diavolo (D. Obēra "Fra Diavolo")
1925: Leonora (L. van Bēthovena "Fidelio"; arī 1944. gada uzvedums)
1925: Militrisa (N. Rimska-Korsakova "Pasaka par caru Saltanu")
1926: Dezdemona (Dž. Verdi "Otello")
1926: Fevronija (N. Rimska-Korsakova "Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu")
1926: Zīglinde (R. Vāgnera "Valkīra")
1926: Minnija (Dž. Pučīni "Meitene no Kalifornijas")
1927: Amēlija (Dž. Verdi "Masku balle")
1928: Madalēna (U. Džordāno "Andrē Šenjē")
1928: Zenta (R. Vāgnera "Skrejošais holandietis")
1928: Helēna (Ž. Ofenbaha "Skaistā Helēna", viesizrāde Dailes teātrī)
1929: Taīsa (Ž. Masnē "Taīsa")
1930: Rozalinde (J. Štrausa "Sikspārnis")
1931: Leonora (Dž. Verdi "Likteņa vara")
1934: Kundri (R. Vāgnera "Parsifāls")
1935: Sābas ķēniņiene (K. Goldmarka "Sābas ķēniņiene")
1936: Adriāna Lekuvrēra (F. Čilea "Adriāna Lekuvrēra")
1938: Manona Lesko (Dž. Pučīni "Manona Lesko")
1938: Džuljeta (Ž. Ofenbaha "Hofmaņa stāsti")
1939: Marija (P. Čaikovska "Mazepa")
1940: Leonora (Dž. Verdi "Trubadūrs")
1941: Baņuta (A. Kalniņa "Baņuta")
1941: Elza (R. Vāgnera "Loengrīns")
1944: Jenufa (L. Janāčeka "Jenufa")
1946: Neda (R. Leonkavallo "Pajaci")
1948: Mizete (Dž. Pučīni "Bohēma")
1949: Marina Mnišeka (M. Musorgska "Boriss Godunovs")
1952: Jaroslavna (A. Borodina "Kņazs Igors")

Karjeru sākusi ar mecosoprāna lomām, tai skaitā titulvaroni Bizē "Karmenā", ar kuru ieguvusi publikas un kritikas ievērību. Drīz pārgājusi uz dramatiskā soprāna partijām, kļūstot par neapstrīdamu primadonnu. Viņa valdzinājusi ar plašo diapazonu, augsto vokālo kultūru, emocijām bagāto dramatisko tēlojumu un savdabīgo plastiku. Sniegusi aptuveni 80 leģendām apvītas lomas operās un klasiskajās operetēs, kā arī neskaitāmus koncertus. Dziedājusi viesizrādēs Berlīnē, Kauņā, Maskavā, Sanktpēterburgā, Tbilisi, Viļņā u. c. Koncertējusi Francijā, Krievijā, Somijā, Vācijā un Zviedrijā. Ilgstošas un ārkārtējiem panākumiem bagātas ir 1928–1930 vairākkārtējas viesizrādes Maskavas Lielajā teātrī (titullomas Ž. Bizē "Karmenā", R. Štrausa "Salomē", Dž. Verdi "Aīdā") un Tbilisi operteātrī Gruzijā – Šarlote (Ž. Masnē "Verters"), Liza (P. Čaikovska "Pīķa dāma"), titulloma Dž. Pučīni "Toskā", Ž. Bizē "Karmenā", Dž. Verdi "Aīdā". Ar apbrīnojamu skatuves ilggadību turpinājusi iestudēt jaunas lomas un dziedāt arī pēc Otrā pasaules kara uz dzīves 60 gadu sliekšņa.

Par Mildu Brehmani-Štengeli
"Mans pirmais iespaids par viņu bija visai nenoteikts, bet vēlāk, viņu iepazīdama vairāk, sapratu, ka esmu sastapusi neparastu sievieti, kura apveltīta ar vienreizēju talantu, īstā dzīve viņai bija uz skatuves, bet reālajā, praktiskajā viņa nepazina kompromisus, jo darīja visu, lai sevi maksimāli atbrīvotu no rūpēm par ikdienu un varētu veltīt sevi teātrim. Viņas rīcība bija spilgta, emocionāla un temperamentīga, tādēļ bieži gadījās pārpratumi, pat darbā. Viņas emocionālās izpausmes tika uzskatītas par primadonnas kaprīzēm, īstenībā tā bija spilgtas personības kategoriska prasība respektēt viņas ieceri tēla veidojumā vai kādas dziesmas interpretācijā. Strādājot pie lomas, viņa vienmēr centās maksimāli izzināt attiecīgā laikmeta mākslas stilus, tā laika cilvēku garīgās problēmas, viņai bija būtiski uzzināt, kā toreiz cilvēki juta, ko domāja, kādi bija viņu tikumi, ko cildināja, ko pēla, kas bija grēks, kas tikums. Kādi bija tērpi un kādas bija rotas. Izziņai netika taupīts nekas, ne laiks, ne spēks, ne nauda. Gandrīz visām lomām dziedātājai bija personiskie kostīmi un rotas. Kad viņa gatavoja titullomu Pučīni Toskā, viņa aizbrauca uz Romu, lai savām acīm redzētu slaveno cietumu, no kura mūriem Toska gāja nāvē."
Āboltiņa, Skaidrīte (materiālu publicēšanai sagatavoja Olga Pētersone). Ja cilvēks savā dzīvē ir ļoti laimīgs, tad, man liekas, uz skatuves viņš nevar būt labs aktieris. Varbūt pat labāk, ja personiskā dzīve nav sevišķi laimīga. Diena, Nr. 228, 23.10.1993.


Par Mildas Brehmanes-Štengeles profesionālo darbību
"Māksliniece aizvadījusi garu un bagātu mūžu, teātris un skatuve bija vienīgais viņas dzīves saturs. Grūti iedomāties otru mākslinieku, kas tik fanātiski mīlētu to, ko dara, kas tik apzināti un ar apskaužamu gribasspēku ietu uz savu izvēlēto mērķi. Dziedātājas atmiņu grāmatā "Laime" var lasīt nemitīgu atgādinājumu: "Mana dzīve bija skatuve, un tā arī bija mana laime. Man vienmēr ir licies – pašas dzīvei nekas nav vajadzīgs – tikai skatuve." Un šai laimei viņa upurēja daudz ko no savas dzīves. Viņas vārdos un darbos nemaldīgi jautās milzīga bijība un cieņa pret Operas namu, un darbu šajā teātrī viņa turēja kā svētumu. "Mūžīgi biju ar sevi nemierā – nekas nelikās pietiekami labs, vienmēr domāju, ko vēl varētu darīt, lai loma kļūtu saistošāka, interesantāka..." Šos vārdus M. Brehmane-Štengele atkārtojusi vairākkārt, un tie atsedz pašu būtiskāko mākslinieces īpašību – nerimtīgo izpausmes un pilnīgošanās tieksmi. "Ja cilvēks savā dzīvē ir ļoti laimīgs, tad, man liekas, uz skatuves viņš nevar būt labs aktieris. Varbūt pat labāk, ja personiskā dzīve nav sevišķi laimīga." Varbūt tas izskaidro mākslinieces tik bezgalīgo pieķeršanos skatuvei, savam teātrim un daudzajām lomām, kas 34 gadu laikā iestudētas uz Nacionālās operas skatuves. Visas tās – ne tikai vokāli spoži izpildītas, bet arī aktieriski talantīgas, kustību dejas plastikā izstrādātas."
Sarkane, Ligita. Latviešu operzvaigzni Mildu Brehmani-Štengeli pieminot. Latvijas Jaunatne, Nr. 234, 19.10.1993.

Berlīne
Papildinājusies.

Itālija
Papildinājusies.

Parīze
Papildinājusies.

1909
Rīga
Privāti mācījusies dziedāšanu pie M. Zandera.

1911
Rīga
Privāti mācījusies dziedāšanu pie J. Darska.

1914
Gižicka mūzikas skola
Rīga

1914
Latvju dramatiskie kursi
Rīga

1914
Rīgas Ķeizariskā mūzikas skola
Rīga

1914
Rīga
Mācījusies klasisko baletu.

Rīgas Jaunais teātris (1908–1915)
Lāčplēša iela 25, Rīga
Sākumā koriste, vēlāk aktrise.

1904
Rīgas pilsētas teātris
Riharda Vāgnera iela 4, Rīga
Sākumā koriste, vēlāk aktrise.

1904
"Apollo" teātris
Pērnavas iela pie Grīziņkalna, Rīga
Sākumā koriste, vēlāk aktrise.

1919–1953
Latvijas Nacionālā opera
Aspazijas bulvāris 3, Rīga
Soliste.

1944–1948
Latvijas Konservatorija
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
Dziedāšanas pasniedzēja.

1953–1955
Latvijas PSR Valsts filharmonija
Rīga
Soliste.

1955–1962
Latvijas Konservatorija
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
Operklases režisore.

1893–1915
Rīga

1915–1919
Vitebska
Pirmā pasaules kara laikā dzīvojusi Vitebskā, kur aktīvi koncertējusi.

1919–1981
Rīga

1945
Latvija
Apcietināta un notiesāta uz 7 gadiem izsūtījumā "par pretpadomju darbību", bet pēc pusgada atbrīvota.

04.11.1981
Rīgas Pirmie Meža kapi