Latvian Woman’s Relief Corps

Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss dibināts 1919. gada 22. septembrī, sasaucot pirmo organizācijas sēdi. Jau iepriekš par korpusa komandieri ar Armijas virspavēlnieka štāba norīkojumu bija iecelts sevišķu uzdevumu virsnieks kapteinis Arturs Galindoms.

Sākotnēji LSPK bija Latvijas armijas pakļautībā esoša organizācija, kam jānodarbojas ar regulārās armijas aizmugures dienestu atbalstīšanu. Aktīva darbība Rīgā tika uzsākta līdz ar Pāvela Bermonta armijas uzbrukumu un pakāpeniski izvērsta visā Latvijas teritorijā. LSPK armijas palīdzības darbs aptvēra plašu darbības loku, iekļaujot apgādes, ēdināšanas, sanitārās, karavīru apbedīšanas organizēšanas, izklaides un citas funkcijas. Ne mazāk nozīmīgs bija LSPK veiktais sociālās palīdzības darbs, kas ietvēra atbalstu karavīru ģimenēm, bāreņiem, kara invalīdiem, bēgļiem, kuri atgriezās dzimtenē, un citām sociāli visneaizsargātākajām
sabiedrības grupām. LSPK sociālo darbu lielā mērā noteica plašais Amerikas Sarkanā Krusta humanitārās palīdzības darbs Latvijā un tā sadarbība ar LSPK. Karadarbībai norimstot, tieši sociālās palīdzības darbs un vēlāk arī kulturālās dzīves popularizēšana bija LSPK prioritāte. Korpusa dibināšanai svarīga nozīme bija arī sieviešu sabiedriskā stāvokļa izmainīšanā – tā bija pirmā Latvijas sieviešu organizācija.

LSPK darbību izvērsa ārpus Rīgas, dibinot atsevišķas, pēc teritoriālā principa veidotas korpusa nodaļas, bet lielākajās pilsētās – nozares, kas ietvēra vairākas pēc darbības virziena vai teritoriālā principa veidotas nodaļas. Neatkarības kara laikā LSPK nodaļu tīkls aptvēra visu Latvijas teritoriju – 1919. gada nogalē darbojās jau deviņas nozares Rīgā, četras nozares
(Cēsu, Valmieras, Limbažu un Jelgavas) un 96 nodaļas ārpus Rīgas, kā arī divas korpusa nodaļas ārzemēs – Tallinā un Helsinkos.

Iestājoties miera laikam, organizācijas nozīme ievērojami samazinājās, tomēr darbību korpuss beidza tikai 1940. gadā, līdz tam oficiāli ieņemot biedrības statusu. LSPK izvērsa sociālo darbību, arī dibinot un uzturot sanatoriju bērniem, kas bija slimi ar kaulu tuberkulozi, patversmi karā kritušo bāreņiem un citas nozīmīgas iestādes, kā arī nodrošināja darba vietas trūcīgām sievietēm. Lielākā daļa korpusa nodaļu, karadarbībai norimstot un situācijai valstī normalizējoties, darbību pakāpeniski izbeidza. 1934. gadā, kad K. Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos tika pārskatīta Latvijas biedrību darbība, LSPK pievienoja biedrību “Latvijas Dzelzceļniece” un pārstrādāja organizācijas statūtus, saglabājot pamata aktivitātes. 1939. gadā darbojās vairs tikai Rīgas nozare un septiņas nodaļas ārpus Rīgas, bet pārējās pakāpeniski bija likvidētas.