Latvijas Gaidu centrālā organizācija

Skautu kustību (Scout Movement) 1907. gadā dibināja lords Roberts Beidens-Pauels ar mērķi papildināt skolas un mājas audzināšanu. Kustība meitenēm – gaidas (Girl Guides) – tika dibināta 1910. gadā, bet jau 1909. gadā uz pirmo skautu sagaitu pulcējās vairākas meitenes, kas uzskatāmas par pirmajām gaidām. Kustība ieguva strauju popularitāti un atpazīstamību arī citās valstīs.

Par neoficiālo gaidisma sākumu Latvijā tiek uzskatīts 1921. gada 20. marts, kad bijušais Latvijas konsuls Šanhajā, Tautas bankas prezidents Roberts Valdmanis laikrakstā aicina zēnus un meitenes iestāties Latviešu jaunatnes savienības skautu pulciņos. Sākotnēji atsaucas tikai viena meitene, vēlāk viņu skaits kļūst lielāks un par viņu vadītāju Roberts Valdmanis uzaicina Vilhelmīni Vilku, kura tobrīd jau aktīvi strādā Latviešu jaunatnes savienībā. Vilhelmīne Vilka jauno meiteņu pulciņa vadību uzņemas tā paša gada septembrī un piedāvā lietot vārdu "gaidas".

Skaistais vārds "gaida", kurš skan tik latviski, ir fonētisks atdarinājums no angļu "guide", kas nozīmē vadoni, ceļa rādītāju. Un ar to pa daļai būtu izskaidrots gaidisma pamatprincips: tā ir kustība, kuras mērķis ir meiteņu praktiska audzināšana, kurai no vientiesīgiem, sentimentāliem skuķīšiem jāizveido apzinīgas, dzīves spējīgas jaunavas - vadones sabiedriskajā darbā, ceļa rādītājas savām māsām dzīves cīņā. [..] Mūsu gaida nebūt nav "meitene, kas gaida" (kā to daži ir mēģinājuši iztulkot), bet gan "meitene, kas dara". Gaida ir meitene, kas visur un vienmēr ir gatava pildīt savu pienākumu pret dzimteni un cilvēci; kas visur un vienmēr rauga pielikt savu plecu un katru dienu padara vismaz vienu labu darbu; kas nekad negaida uz darbu, ko nevar nedarīt, bet labprāt dara to, ko varētu arī nedarīt, un nekādos apstākļos nedara to, ko nedrīkst darīt. Gaidas filozofija ir praktisks aktīvisms; viņas devīze: "Esi modra!" Cik šādi principi noderīgi latvju jaunatnei ar viņai iedzimto sapņainību un pasīvo romantiku - Ansa Vairoga pērļu zvejošanu, Spodra vēja ziediem, Matīsiņa nevarīgajām asarām - un pēckara morālisko vieglprātību, kura atradusi pat savu ideologu filozofijas studentā Jegermanī - būs lieki runāt.

J. A. Ozoliņš. Gaidas. No: Latvju Jaunatne. E. Blanka un J. Pones redakcijā. 1. sēj. 1923, 34. lpp.

Īsā laikā tiek nodibināti divi pulciņi Rīgā. Pirmās piecas gaidas dod solījumu 1921. gada 19. jūnijā. Līdztekus Rīgas pulciņiem gaidas sāk organizēties arī Jelgavā, Cēsīs, Valmierā, Daugavpilī un citviet. Gaidu pulciņu skaits ātri kļuva lielāks, tie pārsvarā pastāvēja pie biedrībām un skolām un tos pārzināja galvenokārt skolotāji.

Par pirmo gaidu prezidenti kļūst prezidenta Jāņa Čakstes sieva Justīne Čakste, par pirmo latviešu gaidu vadītāju – Vilhelmīne Vilka, kura dod vadītājas solījumu 1922. gada 17. janvārī.

Oficiāli par Latvijas Gaidu centrālās organizācijas dibināšanas datumu pieņemts 1922. gada 15. marts, kad Rīgas apgabaltiesā apstiprināja Vilhelmīnes Vilkas izstrādātos organizācijas statūtus. Šajā laikā darbojās jau pieci gaidu pulciņi. Par pirmo gaidu priekšnieci ievēlēja vad. Vilhelmīni Vilku.

1922. gada vasarā LGCO priekšniece vad. Vilhelmīne Vilka kā Latvijas delegāte piedalījās 2. starptautiskajā gaidu konferencē Kembridžā, kur Latviju uzņēma par starptautiskās padomes locekli.

1923. gada 16. septembrī notiek pirmā latviešu gaidu parāde Rīgā, Esplanādes laukumā, kad prof. V. Maldonis iesvēta Latvijas konsula Anglijā E. Bīriņa dāvāto gaidu centrālās organizācijas karogu. Laika gaitā izveidojas savi likumi, formas tērpi un nozīmīte – trejlapu sudraba āboliņš ar zvaigznīti uz katras lapiņas. 1924. gadā tika sarīkoti pirmie kopnieču kursi, sāka iznākt žurnāls "Gaida". 1924. gadā sāka organizēt lielgaidu pakāpi (meitenes, vecākas par 18 gadiem), 1927. gadā – guntiņu pakāpi (meitenes vecumā no 7 līdz 11 gadiem).

Pēc Vilhelmīnes Vilkas pāriešanas uz dzīvi Saldū, vēlāk Kuldīgā 1927. gadā par latviešu gaidu priekšnieci ievēlēja vad. Elizabeti Lauferi. 1929. gadā gaidu priekšnieces pienākumus uzņēmās vad. Elizabete Rozenberga. 1932. gadā gaidu birojs pārgāja jaunās telpās Alberta ielā 5–1.

1933. gada vasarā Latvijā viesojas kustības dibinātājs lords Bēlens-Pauls ar dzīvesbiedri – pasaules gaidu priekšnieci – lēdiju Olavi Bēlenu-Paulu. Pēc šīs viesošanās gaidu kustības popularitāte kļūst lielāka, notiek kopnieču un vadītāju sagatavošanas kursi un nometnes, turpina pieaugt gaidu skaits. Līdz 1937. gadam organizācijas biedru skaits bija pieaudzis līdz 3036 meitenēm.

Saskaņā ar jauno biedrību likumu, 1939. gada 12. janvārī LGCO tika pārdēvēta par Latvijas gaidu biedrību. Šajā laikā gaidu skaits pārsniedz 3500.

1940. gada 8. maijā lielgaidas deva savu pēdējo solījumu Ropažos, bet gaidas tā paša gada 16. jūnijā, dienu pirms Latvijas okupācijas, Vircavas muižas parkā. 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā gaidu priekšnieces, kā arī daudzas gaidas un guntiņas tika deportētas uz Sibīriju.

Pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gada 28. maijā latviešu gaidas iesāka darbību trimdā. Sākumā latviešu gaidas darbojās Vācijā, Zviedrijā un Dānijā. Jau 1947. gada 1. janvārī bija reģistrētas 96 vienības ar 300 guntiņām un gaidām un 300 vadītājām. 1948. gada beigās un 1949. gada sākumā sākās izceļošana no Vācijas bēgļu nometnēm uz ASV, Kanādu un Austrāliju. Tiecoties vienot pasaulē izklīstošās gaidas, atsevišķās vienības apvienoja Latviešu gaidu kustībā, kuru vadīja Latviešu gaidu priekšniece, ar vadības biroju, kas rūpējās, lai visām vienībām būtu kopēja darbības programma. Arī trimdā tiek dibinātas vienības visos lielākajos latviešu centros, rīkoti vadītāju sagatavošanas kursi, nometnes, vadītāju konferences.

Sākoties Atmodas kustībai Latvijā, atdzima arī gaidisma idejas, izveidojās Latvijas skautu un gaidu atjaunošanas klubs. 1990. gadā, apvienojoties Latvijas skautu un gaidu kustībām, tika izveidota Latvijas Skautu un gaidu centrālā organizācija LSGCO.

Vairāk lasīt: http://skauti.lv/par-mums/vesture/gaidisma-pirmsak...